Brīdī, kad no darba kastītes izņēmu vērtējamu doktora darbu, kura vadītāja ir manis tik ļoti nīstā pasniedzēja L, iedomājos par atriebību. Un tad vēl vakar skatoties vienu VICE klipu par kurdiem un arābiem arī iedomājos par atriebību. Kurdi bija izsvieduši arābus no viņu vietējā miesta Sīrijā, un viens no arābiem teica, ka re kā, kas tad labs tagad var būt - tikai atriebība. Un tas ir tas šausmīgais asinsatriebības riņķa dancis, kas turpinās bezgalīgi pat pēc tam, kad atriebībā iesaistītās personas vairs neatcerās sākotnējo strīdu.
Varētu domāt, ka es savā mazajā vendetā esmu tāda pati - sniegšu sūdīgu viedokli, dusmīga būs ne tikai L., bet arī autors, kas varbūt kādā stundā x-izveiks vendetu pret mani. Bet nē, man ir paveicies ka mana atriebības sajūta beidzās ar to, ka augstprātīgās L. rūpju bērna darbu iedod vērtēt MAN. Suck on that bit*h!

Varbūt tāpēc vēl neesmu iedzīvojusies ienaidniekos.