Redzēju sapni. Mazgājot rokas kaut kā sāku apsmadzeņot sapņa tematiku.
Atjēdzos sakritusi čupiņā uz grīdas.

Man nepatīk un liekas arī kaut kā muļķīgi meklēt sapņu jēgu / iemeslu ārpus savas personīgās apziņas, bet kā zinām katram likumam vajag kādu izņēmumu - šis ir mans vienīgais, lielais un rudais izņēmums.

Lai nu kā šis nebija tas izņēmums. Ir trīs izskaidrojumi - miris un apciemo, sajucis prātā un atceras vai banālā formā izpaužas vainas apziņa. Šoreiz (un jau kādus divus gadus) - trešais variants.
Nav vairs balss - tās sīkās pazīmes, kas visiem ir vienādas, bet tajā pašā laikā tik individuālas, kas izsaka visas sajūtas uz āru. Plakans sapņu tēls, kas uzbūvēts no pabalējušas atmiņas.

Morāle - katru sāpi vajag izsāpēt uz reiz nevis atlikt, sak nav man tam tagad laika vai citi taču skatās, savādāk pāriek hroniskā formā ik pa brīdim nāk virsū lēkmjveidīgi.