Nez vai dažādu fobiju attīstīšanās uz vecumu ir normāla. Vajašānas mānija ir tīri likumsakarīga, profesionāla kaite (vēl viens nez - nez vai ar to varētu iet pie kaut kādiem tur arodslimību reģistrētājiem), bet tā baisā džermofobija, kas parādījās apmēram pirms diviem gadiem ir kaut kas mistisks.
Tas viss laikam sākās ar pilsētas baseinu. Bērnībā es ļoti, ļoti gribēju baseinu pilsētā, un šausmīgi apskaudu draugus, kas mācījās Rīgas skolās, kurās bija baseini. Kad baseins beidzot tika uzcelts, man pārgāja visa gribēšana. Nu nevaru es iedomāties to, kā es tur peldētu zinot, ka tur peldas visi krievu skolas mazie urlēni un viņu vecāki, kam kājas no apakšpuses pūst nost. Tas ir tā pat kā iet vannā, kurā pirms manis mazgājušies vvz cik cilvēki! Tas pats ir ar visādām džakuzī. Un šovasar arī ar Misu, kas gan ir tekošs ūdens, bet ja augšpus straumei urlas ir sarīkojuši tusiņu ar suņu peldināšanu, tas diez ko nelīdz.
Turklāt sāk jau parādīties arī zināma nepatika pret vilcienā gārdzošiem cilvēkiem - negribas man elpot vienu un to pašu gaisu, ko elpo arī tas subjekts, kas sēž aiz manis un cenšas izspļaut savas plaušas.

Bet tajā pašā laikā man nav nekādu problēmu laukos izraut no dobes burkānu, dārza malā noskalināt sarūsējušā, lietusūdens vannā un tā pat bez mizošanas apēst.

Tās riebīgākās zarazas pārnēsā tieši cilvēki.