Ja mans gods vairs neļauj būt depresīvai sērdienei, tad savas apspiestās izjūtas varu transformēt piedienīgā, kašķīgā maitismā.

Manī vieš neuzticību:
1) Cilvēki, kas visu laiku smaida - tā klasiski amerikāniski (nu uz divsimt divdesmit, tā ka ir iespējams saskaitīt visus zobus).
2) Cilvēki, kas ir apsēsti ar acu kontaktu - liekas, ka daži no viņiem mēģina mani skanēt ar kaut kādiem rentgena stariem, citiem gluži vienkārši gribas uzbļaut lai piesedzas, jo acīs visko var redzēt, jā, un nosliece uz autismu arī droši vien ir kaut kur tepat aiz stūra. Lai nu kā iesaku pablenzt acīs vilkam - redzēs', kas notiks.
3) Cilvēki, kas uzkrīotoši bieži sauc mani vārdā (protams, izņēmumi ir (relatīvi) lieli bari no kuriem vajag mani izšķirt) - tas atgādina kaut kādus neveiksmīgus līderisma kursu pamācības. Es ar savu vārdu dzīvoju jau (bez pāris nedēļām) 22 gadus, jel, es zinu kā mani sauc!
4) Cilvēki, kas nepieklājīgi bieži izsaka (nepamatotus) komplimentus - cilvēki nekad nemainās, ja vienam bērnam ir kaut kas garšīgs pārējie bērni viņā atradīs viscildenākās īpašības, lai tikai izmānītu daļu no labumiem. Tas noved pie jautājuma: "Ko tu gribi?"
5) Cilvēki, kas +/- lietišķās situācijās lien iekšā manā personīgajā telpā (kura man, kā ziemeļniekam, ir nenormāli plaša) - bija reiz skolā nežēlīgi tuvredzīgs datorzinību skolotājs Ojārs, mēģinot atgūt savu normālo personīgo telpu, liecos tiktāl atpakaļ, ka gandrīz izdauzīju logu ar pakausi.

mMm kašķīgums ir svēta lieta.