Stāvēju pie Esenšala un lūrēju uz abām pusēm, lai mani nenobrauc kāds Skolas ielas maniaks un pēkšņi pa visu ielu sāk skanēt Štrausa zilā Donava. Un uz Elizabetes ielas cēli izstūrē mašīna ar vaļēju logu un tanti pie stūres, kas pam-pa-ram-pam-pam dungo līdzi!
Smaidīju visu cauru dienu!

Bet Štraus laikam bija pats pirmais, ja neskaita Listu no Toma un Džerija pavisam dziļā bērnībā. Tad laikam bija Mocarts un visi pārējie un labā atzīme mūzikā, jo varēju noteikt skaņdarbu pēc pirmajām notīm ("Угадай мелодию" stilā) un noskaitīt visus instrumentus spēlēšanas secībā, lai gan reizēm nemaz nevajadzeja to visu klausīties, jo katrs jau ir kritis uz saviem instrumentiem.
Un, protams, Vivaldi, kurš man ļoti veiksmīgi aizstāja antidepresantus, tā teikt kamēr mūzika spēlē tikmēr visi ir ūber laimīgi un eiforiski, bet kad mūzika beidzas... nu kāds vienkārši paliek bez beņķa. Un vēl jo projām liekas, ja man iedot vijoli un apstāstītu kas un kā, es varētu nospēlēt gadalaikus no sākuma līdz beigām un no beigām līdz sākumam pēc dzirdes atmiņas (jo notis es tā pat nejēdzu - zinu kura ir kura, bet kopā viņas jei bogu nelīmējas).