Atpakaļceļam izvēlējos taku nevis svaigi uzrakto (nogreidēto ceļu). Nobridos līdz acīm, bet bija tā vērts! Kad visi līkločbrikšņi ir izieti, tad ir tikai aleja, kurai abās pusēs lauks - zaļš! Un vējš nesas. Caur pirkstiem, tā, ka liekas varētu saķert un parautu mani līdzi.
Ieelpa-izelpa.
Brīvība!

Dīvaini, kā tā sajūta atnāk tikai tad, kad esmu viena. Citi novērš uzmanību ar visādiem vārdiem, saķer sajūtu, sasien, satin, sabāž somās, kabatās un sajūtas vairs nav. Tāpēc jābūt vienai.