Naktī piemetās šausmīgs kaltētājs.
Piecēlos, ietinos palagā, apziņā tikai pazibēja doma, ka es noteikti tik ātri nesaņemtos izlīst no siltas gultas, bet aiz manas istabas durvīm bija baznīcas mežs, vēl nenocirsts, un jauki mīkstas, siltas sūnas zem kājām, tas nekas, ka īstenībā man riebst staigāt ar plikām pēdām pa sūnām. Pēc meža bija taka, tā pati mālainā taka pār MANU timotiņa lauku, kreisā roka pastiepta slīd pār smilgu galiem, dzert vairs negribas, tagad gibas nonākt lauka galā un redzēt vai viss tik tiešām ir kā senāk, bišķi sapinos savā palagā un atjēdzos universitātes trešajā stāvā pie civiltiesību katedras, tumš un tukšs, pēdas salst uz akmens grīdas (kā zināms tur pat vasarā ir nenormāli aukstas grīdas). Pa terpēm uz leju, uz leju, cenšos ielausties lielajā aulā, kur izrādās ir mana virtuve.
Pamodos, aizgāju uz vannasistabu pēc ūdens. Uz virtuvi iet neriskēju.