Piebeidzu savu iepazīšanos ar Voltēra literatūru. Diez vai vēl kādreiz ņemšu rokās kādu viņa grāmatu. Kurš vispār viņu ir nokristījis par filozofu? Daudzi parasti rakstnieki ir lielāki filozofi! Tā nebeidzamā citu filozofu teoriju un cilvēku izrēkšana ir uz nerviem krītoša. Un tālaika franču rakstniekiem raksturīgā cimperlīgā maniere, priekšā un pakaļā pieminēt "lasītāju", nemaz neļauj iedzīvoties grāmatā.
Liels prieks gan ir par tulkotāju un viņa piezīmēm par katru vēsturisku un ģeogrāfisku neprecizitāti, piemēram "tuksnesī starp Arābiju un Sīriju nav nedz mazu upīšu, nedz lielu upju" vai "šeit Voltērs atkal izmanto literāro jaunradi savu personisko ienaidnieku noķengāšanai"
No viesiem trīs murgiem visbaudāmākais (nosacīti baudāmākais) šķiet bija "Kandids".

Un kamēr neesmu galīgi aizmirsusi par Mičelas "Vējiem līdzi".
Lūk TĀ ir jāraksta sievietei! Nevis jāmēģina rakstīt kā vīrietim, padarot sevi par apsmieklu, jo beigās nesanāk ne šis ne tas.
Un tajā grāmatā ir vairāk 19. gs. vēstures kā daudzās vēstures grāmatās, vēsturnieki nekad nepūlas apgrūtināt sevi ar tā laika tikumiem, paražām un modes sīkumiem.
Rakstnieki vīrieši, kas savu daiļradi radījuši par to laiku vai apmēram tajā pašā laikā - dikenss, piemēram, pieturas pie grāmatas sižeta, cilvēku un iekšējo izjūtu aprakstiem (neuzskatu ka tas ir kaut kas slikts, bet par tajā laikā dzīvojošo cilvēku dzīvi tas neko īpaši daudz nevēsta).

Žēl ka te nevar paslēpt rakstus pēc kritērija:

( vīriešiem un feministēm ieeja aizliegta )