Par spīti manam solījumam vairs nekad nelasīt un kur nu vēl rakstīt par maniakiem vīriešiem, šamējo vienkārši nevaru palaist garām.

Hiroši Maeue (1968 - 2007)

Nabags sirga ar žņaugšanas fetišismu, bet tas, protams, nav nekas neparasts maniakiem, jo īpaši Japānas maniakiem, nez kāpēc man gribētos teikt, ka vīrieši maniaki visi (ja ne gluži pavismam visi, tad 99% jau nu noteikti) ir fetišisti - nāves fetišisti. Ja sievietes nogalina daudz maz praktisku apsvērumu dēļ, tad vīrieši to dara tā pat vien, vai arī atriebjoties, piemēram, sievietēm kā sugai, jo māte redz bērnībā spiedusi vilkt zeķubikses, vai kaut kā tā.
Lai nu kā, šis konkrētais personāžs sākotnēji ticis arestēts, jo konsekventi žņaudzis savus draugus un draudzenes, bet liekas - nesekmīgi, jo vērā ņemamu sodu nesaņēma un drīz vien bija atkal uz brīvām kājām.
2005. gadā viņš veica trīs slepkavības (arīdzan nožņaudzot) par kurām vēlāk saņēma nāves sodu. Lai gan jāatzīst, ka es, ja būtu tiesnese, dotu tikai mūža ieslodzījumu, un ne tikai tāpēc, ka mums ir pasludināts moratorijs nāves sodam. Manuprāt pastāv vainu mīkstinoši apstākļi.
Savus trīs upurus Hiroši sagrabināja kādā pašnāvību klubā internetā. Tātad šie cilvēki tā pat kaut kā būtu darījuši sev galu, ja, protams, nebija vieni no tiem showoff ņerkstuļiem, kas gari, plaši un detalizēti mēdz stāstīt par to kā padarīs sev galu, bet patiesībā ir tam par gļēvu (un te es nerunāju par depresijas uzliesmojumiem, kad jebkuram ir nākušas prātā tādas domas, bet par sistēmisku ņarkstēšanu).
Un vispār pašnāvību klubs... kā var līdz kaut kam tādam aizdomāties... un kāda velna pēc kaut kas tāds ir jāveido?
Labi, rietumniekiem laikam kaut ko tādu nesaprast. Mēs mēdzam to darīt klusām, lieki neizziņojot un padoma neprasot.