V

Reiz sanāca "Kabinetā" lasīt par maniaku tandēmu Henriju Lī Lūkasu un Otisu Elvudu Tūlu, kādā avotā viņi bija nokristīti kā "the homicidal soul mates", kas manuprāt ir atbilstošākais viņiem veltītais salīdzinājums. Lai nu kā "Kabinetā" bija rakstīts, ka šo nepārspējamo savienību izjauca sieviete - Tūla mazgadīgā māsasmeita, viņa nocēla Tūlam Lūkasu, taču pēcāk nabaga meiteni atrada sagrieztu gabalos un sabāztu spilvenos.

Par maniakiem šoreiz nē (par šiem konkrētajiem tā pat ir sarakstītas grāmatas un uzņemtas filmas).
Mani vairāk interesē slavenā krievu sakāmvārda "любовь зла, полюбиш и козла" piemērojamība šajā gadījumā.

Frīda "Bekija" Povela

Jāsāk ar to, ka meiteni nemaz nesauca Bekija, tā bija tikai iesauka, ko izmantoja Lūkas un Tūls jo viņai nepatika savs īstais vārds.
Pēc klasiskās amerikāņiem rakstrīgās smaidīgās bildes, protams, nevar patikt, ka Tūls meiteni konsekventi izmantoja savu perverso tieksmju apmierināšanai un to, ka viņai nācās dzīvot kopā ar šo ekscentrisko pārīti, jo rau Otiss Tūls bija transvestīts kanibāls, bet Henrijs Lūkass bija ne vien maniaks, bet arī praktizējošs zoofīls/nekrofīls.
Viņas māte Drusila mira no narkotiku pārdozēšanas, Frīdu un viņas brāli Frenku nosūtīja uz bērnu namu, no kura meitene izbēga.
Sekojošais kliedē manu uzskatu, ka pie vainas bija stokholma sindroms nevis mīlestība.
Viņa atgriezās pie sava tēvoča. Lai gan atgriezšanās iemesls acīm redzot bija Lūkas, jo viņi kopīgi pameta Džeksonvilu, divas dienas pirms Otiss pamanīja, ka palicis viens.
Tad sekoja strīds starp tobrīd piecpadsmit gadīgo Frīdu un Henriju Lūkasu, kura rezultāts bija duncis mugurā.
Kā pats Lūkas stāstīja, pēc slepkavības viņš sēdējis blakus mirušajai Frīdai un runājis ar viņu par to, ko darīt ar viņas līķi. Galu galā viņš līķi sacirta gabalos, jo tas esot bijis vienīgais ko viņš varējis izdomāt (kāda apbrīnojama kreativitāte).
Vēlāk Lūkas pats policijai parādījis vietu kur apracis Frīdu - netālu no Dentonas. Tā kā šarmantais stāsts par sabāzšanu spilvenos ir tikai mīts.

( ģimenes albūms )