Ak, lakstīgala, nedziedi
Pie mana loga sērīgi,
Man rītu agri jāceļas,
Sirds kūst man vienās želabās,
Sirds tavām dziesmām līdzi kūst,
Kā viņas līst un rimst, un plūst.

Īsāk sakot rīt uz darbu.
Jāredz taču protokols darbībā, pat ja tas saistīts ar dikti latviskiem (lasīt sērīgiem) izgājieniem pie brīvības pieminekļa (turklāt agrā rīta stundā - 13:00). Šodien studēju shēmas un plānus, lai pēcāk prakses atskaitē varētu ierakstīt, kas nogājis greizi, ar kādu nobīdi Zatlers kustējies pa līniju x u.tml. Laikam esmu ļauna, bet kaut kas taču būs jāraksta.
Īstenībā tikai tagad ienāca prātā cik viņām bīstams darbs, jo viņas zina visu, ko visādi atentātisti grib zināt - cikos kurš ielido, ar kādu mašīnu brauc, kur paliek, kur un ko ēd, ar ko un cikos runā.
Man piemēram jau tagad ir paranoja.

Atradu Тэм lirikas. Liels prieks! Savādāk jau gribēju paverdzināt Ilonu, lai pieraksta.


( Ветер Севера... )