Jāpaskaita cik dienas es nocietos nenopirkusi to Šlāpina grāmatu. Nevar teikt, ka es nezināju - ja ieiešu grāmatu veikalā vēl vienu reizi, tad noteikti ārā bez tās grāmatas neiznākšu.
Man gan pret dzeju un dzejniekiem jau no neatminamiem laikiem ir diezgan noraidoša atieksme. Te varētu uztaisīt ļoti lielu atkāpīti, bet diez vai es to darīšu, jo šodien viņi pat liekas tīri ciešami.
Apdrošināšanā visu izlasīju, nē pareizāk būtu teikt - apēdu, vai noriju, lai gan - nē, dažus dzejoļus tomēr sakošļāju.
Laikam bija pārāk daudz koncentrēta labuma tajā grāmatā, jo man visu lasīšanas laiku nežēlīgi reiba galva, pie kā gan noteikti vainīga biju es pati, jo elpa aizcirtās vai no ritma izsitās īsti nepamanīju, bet iestājās tada mērena dzēruma sajūta.
Turklāt sāk izskatīties, ka personas dalīšanās ir diezgan izplatīta parādība. Daži dzejoļi bija vienkārši vājprāts. Radās jautājums, vai tos ir rakstījis viens un tas pats cilvēks, nācās atbildēt ar - jā, jo stilistika jau palika tā pati tikai saturs tāds nekāds. Mmmm... naivs? Bet tas tik tā dažos, pārējos tā rūgtā smeldzīgā noskaņa.
Man beidzot ir arī prieks par latviešiem.
Varbūt ka latviešu literatūra tomēr nav gluži norakstāma (tas ir - ja mums tāda vispār ir).

( varbūt nākamajām domu paaudzēm... )