Pārgurums, knapi taustiņus varu nospiest. Bet tik laba sajūta, tāda laime... nagu atsišanās pret slapjām smiltīm, vienmērīga elpa, un tāds spēks tevi rauj uz priekšu arvien ātrāk un ātrāk, kad vēja rēkoņa ausīs kļūst par savdabīgu mūziku es mūždien sajūtos kā vēja nests plastmasas maisiņš...
Vajadzētu kaut ko ieēst, taču žokļu kustināšana prasa papildus enerģiju... jāiedzer Ķīnas zaļā tēja un jāiet gulēt blakus kaķim, murrāšana šobrīd ir vēlamā mūzika...

Kas to būtu domājis, ka kaķi samurrināt ir tik grūti, viņš vienkārši ņem un nemurrā un piespiest jau viņu nevar.
Mēģināju gulēt, bet apziņa nemieg ciet. Tā nu es klimstu, izdarīt nekā nevaru jo nav spēka un arī gribēšanas, protams... arī aizmigt es nevaru... 5. jākārto parāds, vajadzētu mācīties... es jūtu, ka būs slikti, nez kāda velna pēc es nekā nedaru, lai to novērstu! Gribētu zināt vai tas ir optimisms vai nihilisms.

Es pilnveidojos! Manī ir parādījušās izteiktākas enerģijas izsūcēja iezīmes! Skatoties un klausoties kā brālis mokās rakstot bakalauru man kļūst... vieglāk... Es pilnīgi sajūtu to izsūkto enerģiju, jo kaut kā pēkšņi vairs neesmu nogurusi, varētu iet krāsot istabu un pakrist vēl kādam uz nerviem kā toksikomāns...