Do you know why I'm here? Cause I fu**ing love this!

Kā es gribētu kādreiz tā teikt par savu darbu.
Neaprakstāmi laimīgi cilvēki, viņi ceļo pa pasauli un vienmēr pulcē n-tos cilvēkus, kas ir gatavi stāvēt 5 vai vienalga cik stundas, lai tikai viņus redzētu/dzirdētu.

Bet ceturdaļstadionā ielīst nebija prātīgi. Es gan ļoti labi pārredzēju skatuvi pateicoties mazizmēra mietenītēm, kas stāvēja man priekšā, bet apmēram puskoncertā man sākās panika (iespējams no pārāk lielā uzņemtās enerģijas daudzuma), jo es biju iespiesta tā, ka nevarēju ne pagriezties ne pakustēties. Un svešu cilvēku siltums (man gan nav nekas pret citu cilvēku siltumu, ja tas ir pazīstamu vai vismaz zināmu cilvēku siltums, bet tā kā tāds man bija tikai no divām pusēm...), kas bija pēdējais piliens, lai es sāktu brutāli skrāpēties ārā no pūļa, bet tiku līdz stadiona vidum un atskārtu, ka tāds siļķu tusiņš ir visā stadionā, ne tikai priekšplānā!
Izdevās atrast brīvāku pleķi, bet ne uz ilgu laiku, jo uzradās kaut kāds lēkājošs-dejojošs skapis (pat ne divdurvju - visu četrdurvju skapis), kas mani ievilka savā dejā - sagrāba aiz vidukļa un aizplivināja pa gaisu kā tādu balerīnu šņorzābakos.
Pateicoties neredzētai izmanībai man izdevās aizbēgt un iekortelēties pie invalīdu laukuma stalažām tik labā vietā, ka pāredzēju visu skatuvi un visus trīs ekrānus.

Ja jāsaka kaut kas par skaņu, izpildījumu un tāda veida fiškām...
Biju gaidījusi labāku skaņu. IMHO Muse skaņa bija labāka. Vismaz uz pusi labāka. Ģitāru brīžiem vispār nevarēja dzirdēt, tas īpaši dūrās ausīs pie Nothing Else Matters. Iespējams tāpēc arī tās dziesmas tādas paplikas likās.
Bet viņu bundziniekam pieder mana sirds!
- Cik viņam ir rokas?!
- Vismaz četras ^_^