| |
[Aug. 10th, 2017|01:59 pm] |
|
izmazgā tak ausis - kā tāds Vīda melno auspušķu kalitrikss! |
|
|
| |
[Aug. 10th, 2017|12:06 pm] |
Jums spīd saulīte un kas tur, bet man
. Jā, man ir saglabājušies The Sims skrīnšoti visiem dzīves gadījumiem. |
|
|
| turklāt |
[Aug. 10th, 2017|12:47 am] |
|
Dažreiz ar riteni braucu garām ēkai ar lielu uzrakstu "Batiskafs". Tajā, cik noprotu, ir niršanas piederumu veikals. Bet nez kāpēc man, braucot tam garām, novējo tāda kā tempļa sajūta - tur noteikti jābūt kam vairāk par veikalu. Un vēl es iedomājos par Juri Simanoviču. Un sāku dungot šo dziesmu. |
|
|
| |
[Aug. 9th, 2017|11:37 pm] |
|
Bet viss atdzīvojas. Itin viss. Lai ko es izlemtu, lai ar ko it kā drošu, jo nedzīvu, kaut ko aizstātu - viss kļūst dzīvs. Darbs, hobiji, pat mazās ikdienas štellītes, jaunas lietas, kas ienāk dzīvē - ar visu nodibinās vētrainas attiecības. Viss ir dzīvs, un jūt. Manas mūža lielās mīlas - mūzika un spēles - ir bijušas miljonreiz lielākas par cilvēkiem; un tās, lai arī briesmīgi dzīvas, nav mīlējušas mani pretī tādā cilvēkattiecību izpratnē, bet, tā kā tā ir milzīga mīla bez kaut kādiem ego un lepnuma piejaukumiem, tad tas nemaz nav vajadzīgs. Un tagad mani ir piemeklējusi trešā sarežģītā lielā mīla - jā, jau sirmā vecumā. Pirms gada draudzene man aizrautīgi stāstīja par savu Ze Aicinājumu, es klausījos un viņu apskaudu un domāju, ka man nekad dzīvē nebūs aicinājuma, man nebūs vispār nekā, nezināju pat kurp, visār kādā virzienā skatīties. Aicinājuma aizvien nav un nebūs - vienkārši neesmu tāds cilvēks -, bet ir grūti sākusies, sarežģīti turpinājusies mīlestība no tikai nez kurā acu uzmetiena, dzīva, milzīga, komplicēta, nekāds ne drošais patvērums - kur tu biji visu manu dzīvi. |
|
|
| |
[Aug. 9th, 2017|02:03 pm] |
|
Ar visu savu aizvien mucā-augu-pa-spundi-barojos šaurpasaulīgo dzīvīti tomēr šur tur pamanos nočiept pa vārdam savam no jauna veidojamajam vārdu krājumam. Pēdējais tāds čiepiens - no piecgadīga bērna! - bija vārds "pekstiņi". Šausmīgi foršs vārds. Pekstiņi. |
|
|
| |
[Aug. 8th, 2017|09:55 pm] |
Tāpat kā visām meitenēm, arī man ir savs rozā sapnītis: Kādudien man būs boj frends (varbūt pat bojfrends, bet to nu gan man grūti iedomāties) ar spēļu konsoli, un es pie viņa iešu ciemos spēlēt Andromedu, jo
1. Man pašai spēļu konsoles un tv nebūs arī tad, kad izaugšu liela un naudīga, un varbūt man būs droša un pastāvīga vieta, kur nolikt desku, uz kura nolikt zolīdu topu.
2. Andromedu - jo vajag saņemties, nebaidīties un atgriezties "vietā", kur tev nosvila pēdējās drošinātāja paliekas un tevi savāca katatonijā un komā. |
|
|
| |
[Aug. 7th, 2017|02:18 pm] |
|
Diez kas tomēr nav dzīvot tādā pastāvīgā radiācijas fonā. Vai es pieradīšu? Mutēšu? Man izaugs divas galvas? Kādas (vēl) slimības attīstīšu? Un cik radioaktīva būšu es pati? Pat neko nedarot - vienkārši eksistējot un, diespas, pārvietojoties. |
|
|
| can live in a can |
[Aug. 7th, 2017|02:30 am] |
|
I can't live without stereo..I can't live without rock'n'roll..But people can live without people..can live without people - vai kā tur bija. Neatceros, un nevaru atrast to dziesmu. Jancis varen dziļi nobēdzinājis. |
|
|
| |
[Aug. 5th, 2017|01:44 pm] |
Es gribētu spēt notvert, nofiksēt, kaut kā sastindzināt - vienalga kā - fotogrāfijā, zīmējumā, vādos, mūzikā - to mirkli, kad pilnīgi nekā nesaprašana pēkšņi kļūst par saprašanu. Vai pat plašāk: kad nav kļūst par ir. Tur nav nekādas pārejas, nekas pamazām nebriest. Vienkārši nav, tumša bilde, un tad pēkšņi ir - viss skaidrs. Bet tas moments ir kaut kāda tik sīciņa hipotētiska elementārdaļiņa, ka to nekādi nav iespējams pat pamanīt - kur nu vēl aprakstīt. Nav nekāda ne gaismas uzplaiksnījuma, ne lampiņas iedegšanās, vispār nekā. Tas vienmēr ir pagātnē.
Piemēram, es neko nesaprotu no mehāniskām štellēm, tehnikas. Pilnīgi neko. Man saplīst velo bremzes. Abiem riteņiem. Esmu tālu no mājām. Izmēģinos šā un tā tās saķimerēt - gan bez mazākās saprašanas, kas tas vispār par zvēru, - nekas nesanāk. Jau pavisam izsamistu, tad paskatos vēlreiz, un pēkšņi visu saprotu. Pēkšņi zinu, kur kas jāpavelk, kur jāiestūķē, un pārējais jau ir sekunžu jautājums. Es neko neizdomāju, neizsecināju, neapguvu, nepētīju, tur nebija nekāda procesa. Vienā brīdī pilnīga tumsa, nākmajā jau viss skaidrs, elementāri vatson utt.
Vai vecais stāsts par to, kā es atmetu pīpēt. Neko nemetu, gadu gadiem ilga nikotīna atkarība viekārši nokrita no manis.
Vai kā es sāku skriet. I just felt like running
Man tādu mirkļu ir daudz. Es gribu kādu no viņiem saķert. Viņi mani glābj daudz un dažādās nozīmēs. Bet viņi arī atņem man, nez, autortiesības. Viņi atgadās, man paveicas, nevis viņi ir nopelnīta likumsakarība. Man ar viņiem nav nekāda sakara. Viņiem ar mani arī ne. |
|
|
| Hans, bēdz! |
[Aug. 5th, 2017|11:28 am] |
|
Zinkā visādas viiru_lietas tradicionāli prezentēt iestūķē seksīgas, muļķīgi smaidošas, bet citreiz gudri vāvuļojošas daiļavas, kuru teikto tāpat neviens nesasaista ar viņām pašām, jo ir smukums, ir viiru_lietas, ir eļļa un ūdens vienā burkā. Lūk, nepietiek ar to, ka animal planet ar saviem apburbuļojošajiem mazajiem par zvēriņiem raidījumiem madāmas izpeldina šokolādes-zemeņu-vaniļas sīrupa vannās un izvārta cukurvates mākoņos. Nē, tiem šķelmīgajiem velniem ar to nav gana. Šie social justice warriori iet krietni tālāk: viņi savos gurguļojošajos saldumu spa salonos par apkalpojošo personālu salikuši seksīgus vīriešus. Iedomājieties, nepietiek, ka tev rāda šausmīgi vājpātīgi nenormāli foršus dzīvnieciņus, aizkadra balsij lasot nenormāli šausmīgi forši uzrakstītu stāstījumu, nē. Tos dzīvnieciņus vēl mīlīgi jāmurca un visādīgi jāizrāda sava zināšana par tiem visādiem skaistuļiem - cits reindžerīgā prikidā, cits puķainā hawaii kreklā ar baigo ševeļuru, cits viss tāds solīds, bet visi tik šamanti, visi tik mīļiņi, un, iespējams, pat kaut ko saprot no tā, ko stāsta. Akkkkk! Cerams, paies gadu desmiti, līdz androisti aptvers situācijas nopietnību un uzsāks cīņu pret šādu vīriešu izmantošanu sieviešu zemāko instinktu apmierināšanai. |
|
|
| |
[Aug. 3rd, 2017|12:59 pm] |
|
Jāiet pirkt kleita ar rāpuļiem, ko uzvilkt, kad iešu ar skatienu pienaglot pulkvedi Vorobjovu pie žoga. |
|
|
| |
[Aug. 3rd, 2017|08:10 am] |
|
Visur jāvelk garās bikses (praktiskāk, ērtāk utt). Bet kur lai cilvēks uzvelk svārkus? Kur? |
|
|
| |
[Aug. 3rd, 2017|12:58 am] |
|
Kad pienāks laiks, kad sievieti ar viņas plikņiem vairs nevarēs veiksmīgi iebiedēt un šantažēt? Kā ne sevišķi veiksmīgi var biedēt kādu, ka atklātībā nodos sensacionālo informāciju, ka viņš mājās ēd redīsus. |
|
|
| |
[Jul. 31st, 2017|10:34 pm] |
"Bezgalīgajā stāstā" (gramatā, ne filmā) bija moments, kur Bastians lasīja, kā Atrejs ieskatās spoguļdurvīs, kur ieraudzīja savu spoguļattēlu: lasošu Bastianu ar visiem pieputējušajiem skolas bēniņiem ar visiem izbāzeņiem fonā. Viņi abi viens otru ieraudzīja un pagalam sašokējās - kā mazs kaķītis, mazs zaķītis uz ceļa satikās un brīnījās.
Tā tas bija. |
|
|
| |
[Jul. 31st, 2017|08:48 pm] |
|
Jā, tātad, esmu ieskicējusi mehāniku. Diezgan garlaicīgi. Un bieži ļoti, ļoti nogurdinoši. Bet tas saturs, tie tripi! Reizēm aiziet baigie stāsti, nu, tā kā advenčeri un detektīvi; reizēm baigais sci-fi - fraktāļi, spoguļi, gaismēnas. Un šie stāsti un tripi ir tas, kāpēc man negribētos pavisam to padarīšanu izsvēpēt no galvas. Man tos gribas pastāstīt - kaut kā izpaust. Nevis izārstēt. |
|
|
| :) |
[Jul. 31st, 2017|07:21 pm] |
Es: Es esmu traka.
Citi: Eu, bet tu tak esi traka. |
|
|