| |
[Aug. 5th, 2017|01:44 pm] |
Es gribētu spēt notvert, nofiksēt, kaut kā sastindzināt - vienalga kā - fotogrāfijā, zīmējumā, vādos, mūzikā - to mirkli, kad pilnīgi nekā nesaprašana pēkšņi kļūst par saprašanu. Vai pat plašāk: kad nav kļūst par ir. Tur nav nekādas pārejas, nekas pamazām nebriest. Vienkārši nav, tumša bilde, un tad pēkšņi ir - viss skaidrs. Bet tas moments ir kaut kāda tik sīciņa hipotētiska elementārdaļiņa, ka to nekādi nav iespējams pat pamanīt - kur nu vēl aprakstīt. Nav nekāda ne gaismas uzplaiksnījuma, ne lampiņas iedegšanās, vispār nekā. Tas vienmēr ir pagātnē.
Piemēram, es neko nesaprotu no mehāniskām štellēm, tehnikas. Pilnīgi neko. Man saplīst velo bremzes. Abiem riteņiem. Esmu tālu no mājām. Izmēģinos šā un tā tās saķimerēt - gan bez mazākās saprašanas, kas tas vispār par zvēru, - nekas nesanāk. Jau pavisam izsamistu, tad paskatos vēlreiz, un pēkšņi visu saprotu. Pēkšņi zinu, kur kas jāpavelk, kur jāiestūķē, un pārējais jau ir sekunžu jautājums. Es neko neizdomāju, neizsecināju, neapguvu, nepētīju, tur nebija nekāda procesa. Vienā brīdī pilnīga tumsa, nākmajā jau viss skaidrs, elementāri vatson utt.
Vai vecais stāsts par to, kā es atmetu pīpēt. Neko nemetu, gadu gadiem ilga nikotīna atkarība viekārši nokrita no manis.
Vai kā es sāku skriet. I just felt like running
Man tādu mirkļu ir daudz. Es gribu kādu no viņiem saķert. Viņi mani glābj daudz un dažādās nozīmēs. Bet viņi arī atņem man, nez, autortiesības. Viņi atgadās, man paveicas, nevis viņi ir nopelnīta likumsakarība. Man ar viņiem nav nekāda sakara. Viņiem ar mani arī ne. |
|
|
