scriba librarius

15.3.09 01:11
Ir vislabākā "par maz" sajūta, kam būtu jārodas pēc katra laba koncerta. Ir brīnišķīgas dusmas: kamdēļ tam Trovēzi tik tālu lidot, ja pēc tam viņš tik maz spēlē. Rokas tirpa no plaudēšanas, labā kāja piekusa no zābaka rībināšanas. L'Arpeggiata trīsreiz uz bis spēlēja, ceturto reizi publika padevās, jo pēc atkārtotas Pizzicarella vēl vienu uzrāvienu tāpat nedabūtu.
Vienīgais pē, kā vienmēr, ir organizētājiem, kas programmiņā teorbas nosaukuši par lautām. Labi, labi, teorba ir liela lauta, bet tad arī saksofons ir liela līka stabule, bet klarnete - stabule ar daudziem vārstulīšiem. Tā tad arī vajadzēja programmā rakstīt.

[Un noteikti būs labāk, ja neizteikšos par to, kā viņi latvisko itāļu un katalāņu personvārdus. Lusilla, bļin! Trombonists G. Šiafi, kurš visu mūžu, nabags, nodzīvojis pārliecībā, ka ir Skjafīni (Schiaffini), pat angļu tekstā pacentušies šo pārtaisīt par Schiaffi. Tiešām šitie murmuļi, godīgu cilvēku vārdu apgānītāji, būtu pelnījuši dažus schiaffi.]

[kāpēc, kāpēc, es tās lapeles neizmetu uzreiz? es tagad paņēmu un paskatījos. ak dievs, ak bļin, ak utt. "cornete" latviešu tekstā: izrādās Šervins pūš nevis ragu, bet corneti. kucēnus mēdz mērcēt ar purnu pašu mīzalos. vai būtu jēga skriet pie kalnciemas un vicināties ar šo ārprātu? tfu, tfu, tumsonība, atkāpies! ģeķu nešķīstība, pazūdi!]

Eu, de, skaties L'Arpeggiata (gan droši vien bez Trovēzi) maijā ir turpat pie tevis. Ir vērts.

Šeku, dievīgā Ciaccona. (Šovakar gan bija pavisam citāds sastāvs.)