- 28.1.07 03:47
-
Mustonens, Mustonens, Mustonens! Ak!
Man dažādi attīstības posmi ir stipri aizkavējušies. Cik zināms, par skatuves un ekrāna māksliniekiem jūsmot šādā tonī (Ak, Mustonens!) pieklājas padsmit gados, bet cienījama vecuma lemuriem tas nepiedienot. Bet. Ak, Mustonens!
Laikam nav neviena cita, ko es uztvertu tik nekritiski un jūsmīgi. Vienalga, vai viņš dejodams spēlē, vai dejodams diriģē. Uz mani tas iedarbojas satricinoši. Šoreiz tikai pāris reižu mazs slapjums acīs. Bet esmu koncertu laikā arī raudājusi stipri skaļi un krampjaini. (Pie velna gramatiku. Lemurs ne vienmēr ir vīriešu dzimtē.)
Lai gan![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
de ar nicīgu sprauslājienu noraidīja manu priekšlikumu mērīt laimību mustonenos (visiem jau nevar būt vienādi elki), es tomēr palieku pie pārliecības, ka mūzikas radītu tricinājumu vismaz es varētu mērīt šādās mērvienībās. Hmm, maksimālais varētu būt deviņi mustoneni (laimības krampji, puņķi un asaras – pēdējais dzirdētais Hortus Musicus koncerts).