- 28.1.07 03:47
- Mustonens, Mustonens, Mustonens! Ak!
Man dažādi attīstības posmi ir stipri aizkavējušies. Cik zināms, par skatuves un ekrāna māksliniekiem jūsmot šādā tonī (Ak, Mustonens!) pieklājas padsmit gados, bet cienījama vecuma lemuriem tas nepiedienot. Bet. Ak, Mustonens!
Laikam nav neviena cita, ko es uztvertu tik nekritiski un jūsmīgi. Vienalga, vai viņš dejodams spēlē, vai dejodams diriģē. Uz mani tas iedarbojas satricinoši. Šoreiz tikai pāris reižu mazs slapjums acīs. Bet esmu koncertu laikā arī raudājusi stipri skaļi un krampjaini. (Pie velna gramatiku. Lemurs ne vienmēr ir vīriešu dzimtē.)
Lai gan![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
de ar nicīgu sprauslājienu noraidīja manu priekšlikumu mērīt laimību mustonenos (visiem jau nevar būt vienādi elki), es tomēr palieku pie pārliecības, ka mūzikas radītu tricinājumu vismaz es varētu mērīt šādās mērvienībās. Hmm, maksimālais varētu būt deviņi mustoneni (laimības krampji, puņķi un asaras – pēdējais dzirdētais Hortus Musicus koncerts). - 4 rakstair doma
- 28.1.07 16:10
-
Nemaz nesprauslāju! (- Šķaudīji gan, Pūce. - Atvaino, Pūk, bet nešķaudīju vis.)
Vai tad tas nebija Mustonens, kad es, vienīgo reizi smalkajā Vāgnera zālē, dimdināju kājas pa parketu un laikam pat auroju? (Neatceros ko, bet iespējams, neartikulētās skaņas, ko Dziesmusvētku koncertu vadītāji sauc par "uzgavilēšanu".) Un ka tik viņš toreiz nebija tai pašā sastāvā (vijole, gamba, klavesīns)? Ienaids pret stīgām kā nebijis, to tikai viņš spēj. - Atbildēt
- 28.1.07 17:44
-
Šoreiz sastāvs bija Mustonens + čells (uh! arī labs) un klavesīns. Un Mustonena stīgas ir Mustonena stīgas. Kāpēc nekur nav nopērkami diski ar to, ko viņš dabū gatavu no stīvi iestērķelētajiem gabaliem? (Nu, tu zini, baroku es mīlu pat ļoti, bet salīdzinājumā visas citas interpretācijas ir ar pūderētām parūkām.)
- Atbildēt
- 28.1.07 17:48
-
O, labs, labs. Tik žēl, ka es atšķirībā no tevis vismaz kādu daļiņu nejēgšu iemācīties no galvas.
- Atbildēt