- 2.11.07 00:14
- Visā šai pelēkumā, visā šai bēdīgumā ir tikai divi koši priekšmeti. Katram no tiem ir desmit caurumiņi un divdesmit sešas skrūves. Katram vairāk nekā metru gara aukla. Tie ir smagi un šausmīgi sarkani. Kas tas ir? Tie ir mani jaunie, klauniskie zābaki. Ja redzi kādu lempīgi slājam sarkanos kerzavniekos, tad zini, tas ir lemurs. Visnotaļ apmierināts.
Kaut arī uz Deine Lakaien es nebiju. - 5 rakstair doma
- 2.11.07 00:44
-
uz d.l. biju, dikti patika klavieru plosīšana. bet koncerts, kas notika 2005. 1.XII, manuprāt, bija skudriskāks, t.i. skudriņskrejamais pa muguru šoreiz izpalika
- Atbildēt
- 2.11.07 00:46
-
Uz to biedrības namā biju. Ar visām skudriņām un aizpeldēšanu.
(Bet draudzene man to vienmēr pārmet kā nejēdzīgāko, uz ko viņu esmu aizvilkusi.) - Atbildēt
- 2.11.07 00:55
-
mmm tur BIJA :)
mēs vēl kā tīņi stāvējām pie pašas skatuves, un sajutām laimi, lai cik smieklīgi tas neizklausītos:) - Atbildēt
- 2.11.07 03:35
-
jā, lemuru labāk nekaitināt. ka spers! :)
- Atbildēt
- 2.11.07 03:38
-
Vispār emu ļoti labsirdīgs :)
Bet kopš pavasara, kad pārtraucu nēsāt iepriekšējo smagzābaku pāri, bieži jūtos neapbruņota, gandrīz vai neaizsargāta. Vēlos vakaros vai naktīs savās kājāmgājējas vai vilcienbraucējas gaitās. Apziņa, ka var sāpīgi iespert un ātri paskriet ir patīkama. Lai arī tas viss ir tikai teorētiski. - Atbildēt