vispār sarunas tēma bija daži mana tēva veselības aspekti, un bija šāda:

mammī: - nu jau viņam ir drusku labāk, viņš tagad gaļu mazāk ēd.
es: - vēl varētu atmest krējumu un pienu...
papī: - tad vēl tik jāaiziet pie Rutkenes izrūnīties un būs pavisam labi.

un tad, kad es no locīšanās smieklu krampjos biju atguvusi elpu, tika izstāstīta epizode iz lauku muzikantu dzīves, kas ir spožā izteikuma avots.

oh!

bučas papī lieliskajam

nodevu. viņš teica: voi...
un izskatījās samulsis un iepriecināts :)

:)) spridzīgi!

uh!