- 19.11.11 01:31
- redzot, ka lastefemmā kāds klausās manus krājumus, sajūta ir gauži laba, tādā pašapmierinājuma pilna. bet, redzot, ka kāds jau labu laiku ņem cauri manus ar sārtajām sirsniņām atķeksētos gabalus, nez kāpēc ir pavisam citādi - uzreiz jūtos izlobīta un nomizota. tā kā gribētos pašai piesegties, bet visas vājuma/salduma brīžos salipinātās sirsniņas ātri noraut nost un paslēpt.
varbūt tāpēc, ka jau daudzus gadus galvenokārt dzīvoju caur ausīm. un nav precīzākas dienasgrāmatas par klausīšanās hronikām. - 7 rakstair doma
- 19.11.11 02:21
-
Priekshrociiba ir taa, ka jaamaak atkodet un muzika tomer ir kontekstu un asociaaciju lieta.
- Atbildēt
- 21.11.11 12:05
-
mjā, bet tas drīzāk bija tāds ieraksts par ļoti nolīšanu čaulā. par tādu novientuļošanos, ka jūtos no šīs čaulas ārā rauta pat tad, ja kāds tikai ausi uz manas klausāmmūzikas pusi pavērš.
- Atbildēt
- 21.11.11 12:03
-
ausē iekšā.
- Atbildēt
- 2.12.11 13:48
-
re:
ak, lablemur, cik liels ir mans paldies šādās piektdienās!
(es pareizi sapratu 'ausē iekšā'?) - Atbildēt
- 2.12.11 14:31
-
nu ja, ausē iekšā! :)
- Atbildēt