viņš ar speciālu nolūku dzied tieši jidišā? nesen satiku sekulārus ebreju jauniešus, kuri riktīgi ieirdza par jidišā runātājiem - tie esot superreliģiozi tipiņi, kuri uzskata, ka ivrits esot pārāk svēta valoda, lai tajā runātu par ikdienišķām lietām.

bet nu dziesmiņas aizraujošas, tas gan ;-)

hm, ar nolūku, ar nolūku. un nolūku ir daudz. de droši vien mācētu paskaidrot visu to būšanu.
katrā ziņā jidišs nevaid pavisam miris; paskaties kaut vai te; ir jauni ļaudis kas to mācās prieka pēc, ir sakņu meklētāji un ir nopietnu joku plēsēji kā šis pats Psojs (par viņu drusku ir turpat blakus dziesmām).
ir visai plaša literatūra jidišā - gan dzeja, gan proza, joprojām dzīva; un galu galā jidiša literatūrā sava Nobeļa prīze arī ir dabūta; un jidišā rakstījušo/rakstošo dzejnieku tekstiem sacerētās dziesmas nekur nepazūd un nāk klāt jaunas.
turklāt Psojs ir īpašs gadījums, jo sevišķi īpašs savienojumā ar Denu Kānu:
skat šo un tuvumā esošos ierakstus.

domāju un tomēr neizdomāju, kā uzrakstīt par to, ka milzīgi liela un svarīga vēstures daļa ir jidišā, visvisādas 19. un 20. gadsimta strādnieku kustības, visu veidu kreisums un tā joprojām, un šie puiši (Psojs ar Kānu), ēēē, aktualizē gan šo strādnieku folkloras daļu, gan visādos veidos baksta pa sāpīgajām vietām apziņā, un nodarbojas ar visu ko tamlīdzīgu. tas ir tāds politikas, vēstures, šansona, teijātera, balagāna, sirdsapziņas, dzejas, sociālās aktivitātes utt. samistrojums.

mēs ar de Denu Kānu pirmoreiz dzirdējām Firtē pie Nirnbergas, kur katrs otrais piemineklis ir veltīts kādai nodedzinātai sinagogai, un iztēlojies lielākoties vāciešu pilnu zāli līksmi sitam plaukstas pie šīs dziesmas (diemžēl ar normālu bildi neatradu).

un vēl tikai šo linku un viss.