vailaak labas leklaamas!

vailāk nava!
bet šo liek reklamēt iekšējā balss.
zin, kā gadās ar tām leišu grāmatām mūsu grāmatnīcās: viņas tur gula pavisam nelaimīgas, un potenciālie pircēji uzmet aci un nodomā, eh, kas nu no tāda leiša var būt, tfu. ot tā. bet šī nav pelnījusi tādu attieksmi! šī ir jālasa, lai redzētu, kā tepat blakus jēdz uzrakstīt romānu par veclaikiem bez visādām pastaliņām, gaudu dziesmām un bāreņtautām. un arī bez tās otras galējības, nu, bez Vītauta karazirgu dzirdināšanas melnajā jūrā.

Man patika un patīk mūsu pašu grāmata "Spoguļa pārbaude" (autors: Laimdota Sēle). Reti kuru latviešu autora grāmatu pārlasu jau trešo vai ceturto reizi. Un tas ir rādītājs. :-))

"Tiem, kas nav lasījuši vai aizmirsuši, kas notika Spoguļa pārbaudē, jau šodien piedāvājam noskaidrot, kā trīs jaunieši pirms 20 gadiem, ceļojot laikā, nokļuva 17. gs Ventspilī. Piedzīvojot jautrus un dramatiskus notikumus, trijotne pēc tam atgriezās mūsdienās, proti, deviņdesmitajā gadā."

neesmu lasījusi, bet paturēšu prātā. re, te arī tiek slavēts.

Mhm. Man patika grāmatas raitais un interesantais (bet pārlieku nesamudrītais) ritējums. Un vēl patika, ka tur nav tās latviešiem raksturīgas gaudas: "Ak, mums viss tiks smags - gan ēdiens, gan tautastērpi. Vaivaivaivai..". :-)

te par pelēko smagumu drusku žēlojas tikai Viļņā dzīvojošs francūzis (skat. zemāk). bet šādā pastarpinājumā tas viss iegūst tādu ironisku vieglumu. turklāt šis pats sprancis grūtības atrisina un paša mājās ēd sviestā ceptus gliemezīšus, kas turpat Viļņā salasīti :)

"Taču tas viss Žanam no Maršas grāfistes šķita nieks salīdzinājumā ar stindzinošo, līdz kaulam dzeļošo aukstumu un pelēkā sniega pļurzu, kas pārklāja ielas, tikko bija nobirušas zeltainās Viļņas ielejas lapas un labākajā gadījumā nokusa tikai pēc Lieldienām. No baisā aukstuma un garāmgājēju tupeļu drūmajiem žļurkstieniem te neglāba un sasilt nepalīdzēja arī galdā liekami gardumi, jo šeit, Lietuvā, visaugstāk tika vērtēts ēdiena daudzums, nevis tā garša, tāpēc visa kā bija daudz, galdi vai lūza, taču ēdmaņa bija pliekana, pārvārīta, līdz galam neizcepta, un Jonam sāpīgi sažņaudzās sirds, redzot, kā visbrīnišķīgākās paipalas un skaistuļi lauka zaķi līdz galdam atceļo sabojāti un noslīcināti pelēkās, ar alu atšķaidītās miltu pļurrās, ko par mērcēm nespēja nosaukt viņa mēle, kas bija baudījusi vieglo béchamel mērci, velouté un kaut vai visparastāko sauce soubise; viņu pārņēma īgnums, redzot, kā lielisku vēršgaļu no virspuses sadedzina, bet vidū atstāj zaļu, un kā vietējie prastļaudis par pasaulē lielāko gardumu uzskata ceptu cūkas kāju ar zirņu biezputru un ēd, skaļi čāpstinādami, gaļu knibinādami pirkstiem vai plēsdami ar zobiem tieši no kaula kā meža zvēri."

ehēēēē, pirmo reizi redzu tik precīzi aprakstītas manas izjūtas par Baltijas klimatu;-)


par ēdienu ne, par ēdienu ne, tikai pirmās divarpus rindiņas...

Man arī patika. Tiesa, vairāk par vienu reizi izlasīt negribējās, bet vai ta' vajag.

Man prasījās atkārtoti izlasīt ik pēc vairākiem gadiem. :-)) Tāpat kā Anšlava Eglīša grāmatas patīk pārlasīt ik pa pāris gadiem. "Omatrija kundze" vispā ir bombonga. :-))

skaidrs. ierakstu to Sēles spoguli lapelē, kur krājas saraksts nākamajam bibliotēkas apmeklējumam :)

Ņem par labu. Un liels Tev paldies par Tevis ieteikto grāmatu. :-)

(gaidi atsauksmi Satori, ja Ingm viņu nenahrenizēs pārmērīga sīrupa dēļ
iedomājies - es rakstu sīrupaini!

tiešām skaista grāmata, skaists tulkojums)

Paldies :)
(vai man dieniņ, kā es gribu tulkot otro daļu)

tur ir otra daļa? āāāā!!!! davaiķe!

aha, tur ir otra daļa! daudz, daudz labāka un iespaidīgāka! vai vari ko tādu iztēloties?
tāpēc jau es te reklamējos, ka man vajag, lai tauta šito pirktu un Zvaigzne nopirktu otrai daļai tiesības. un tad man atkal būtu garie teikumi, ko pārrakstīt.

un otrā daļā tur ir otra baroka seja. mēris, bads un karš, un visādas nāves.

ņeverju. iztulko, pierādi. :P :)

re kur tā seja: