- 4.3.11 11:40
-
te par pelēko smagumu drusku žēlojas tikai Viļņā dzīvojošs francūzis (skat. zemāk). bet šādā pastarpinājumā tas viss iegūst tādu ironisku vieglumu. turklāt šis pats sprancis grūtības atrisina un paša mājās ēd sviestā ceptus gliemezīšus, kas turpat Viļņā salasīti :)
"Taču tas viss Žanam no Maršas grāfistes šķita nieks salīdzinājumā ar stindzinošo, līdz kaulam dzeļošo aukstumu un pelēkā sniega pļurzu, kas pārklāja ielas, tikko bija nobirušas zeltainās Viļņas ielejas lapas un labākajā gadījumā nokusa tikai pēc Lieldienām. No baisā aukstuma un garāmgājēju tupeļu drūmajiem žļurkstieniem te neglāba un sasilt nepalīdzēja arī galdā liekami gardumi, jo šeit, Lietuvā, visaugstāk tika vērtēts ēdiena daudzums, nevis tā garša, tāpēc visa kā bija daudz, galdi vai lūza, taču ēdmaņa bija pliekana, pārvārīta, līdz galam neizcepta, un Jonam sāpīgi sažņaudzās sirds, redzot, kā visbrīnišķīgākās paipalas un skaistuļi lauka zaķi līdz galdam atceļo sabojāti un noslīcināti pelēkās, ar alu atšķaidītās miltu pļurrās, ko par mērcēm nespēja nosaukt viņa mēle, kas bija baudījusi vieglo béchamel mērci, velouté un kaut vai visparastāko sauce soubise; viņu pārņēma īgnums, redzot, kā lielisku vēršgaļu no virspuses sadedzina, bet vidū atstāj zaļu, un kā vietējie prastļaudis par pasaulē lielāko gardumu uzskata ceptu cūkas kāju ar zirņu biezputru un ēd, skaļi čāpstinādami, gaļu knibinādami pirkstiem vai plēsdami ar zobiem tieši no kaula kā meža zvēri."