zini, es arī. un tieši šodien. tikai es braucu ar vilcienu.

man atkal šodien arī bija tā negausīgā mirdzošās ainavas rīšana pa vilciena logu.
un otrdien arī. negausīgi. parasti vilcienā cītīgi ko daru, nu strādāju vai mācos. bet tagad tā, ka acis kā piekausētas tam skaistumam. un stirnas ik pa brīdim. pie pašām sliedēm vai drusku tālāk kādos kārklos.

Pārdaugava ar to ir svētīta. Man tā bija arī ar saules akmeni, kad tas parādījās saulrietā, un tā ir ar bibliotēku. Tur var nolikt jebko, un vakarā pārdaugaviete to izrotās.

Poga man teica, ka iekšā esot baigi kruti (ar visu to, ka tur vēl nekā nav).

tur garām braucot/ejot, tās sastatņu un stāvu līnijas tā spēlējas un mainās. un saule pagaidām spīd cauri. diez kāds organizē ekskursijas uz būvlaukumu?
jocīgi, man līdz šodienai vēl bija tāds mazs un kluss aizspriedums pret ēku. sak, būtu uzcēluši tad, kad uzprojektēja, būtu bijis labi, a tagad - nu nezin, nezin.
bet no šodienas tā ir mīla!

jocīgi, ka pēdējā laikā ļoti daudzi sāk labi izteikties par bibliotēku - tādi, kam agrāk nepatika, - mums jau nekad nekas nepatīk.

turklāt - cik reti ir tie, kas spēj papīra ēku iedomāties un ieraudzīt dzīvē, kad tā vēl nav uzcelta?

man ir tā laime blakus dzīvot un saulei lecot šķībi pa logu pavērot kā pa spico galu saule ložņā.