- kā es tomēr nekļuvu zaļa
- 11.1.11 23:21
- pārrodos. tēvs atver durvis, pārsteigts izbola acis un manāmi atvieglots sauc dzīvokļa dziļumos: "nav zaļa!"
izrādās bērnīš starp skolām ir pārtecējis mājās un, zinādams, ka ap to laiku sēžu pie frizieres, pārliecinoši noviltojis telefona sarunu ar mani: uzstellējis modinātāja meldiņu tādu pašu kā zvanam, īgni nospēlējis, kā top zvana iztraucēts maltītes laikā un tad imitējis sarunu - cik īsus, tiešām tikai 1,5 cm, un kā tev tas zaļais tonis izskatīsies utt.
vienvārdsakot, garām palaista iespēja: te visi pa šīm stundām jau bija paspējuši klusi samierināties ar zaļu ezīti, bet es pārrodos stipri riža un uz visām pusēm čirkaina. nu nekas, uzskatīsim šos par psiholoģiskās sagatavošanas priekšdarbiem. - 7 rakstair doma
- 11.1.11 23:34
-
Nu, kamēr visi guļ, notrimmerēt un ar briljantzaļo, un no rīta visiem pārsteigums :D
- Atbildēt
- 11.1.11 23:41
-
domā, tuvējā diennakts aptiekā būs gana daudz briljantzaļā? mājās ir tāda maza lāsīte, sanāktu tikai pleķi un strīpas.
bet zini, mums universitātē viens čalis savus garos blondos nokrāsoja ar šito zaļo. un tonis bija derdzīgs. un ar katru mazgāžanas reizi kļuva arvien derdzīgāks. tāds slims tonis. un man ir aizdomas, ka briljantzaļā sastāvs un iedarbība pa šo laiku nav mainījies.
un vispār zaļie matu toņi esot problēma, to gan teica mana friziere (kurai pašai jaunībā mati bijuši koši zili). zaļie iet nost, iegūst derdzīgas nokrāsas utt.
ehh. - Atbildēt
- 12.1.11 00:50
-
es viņu atceros ar ziliem matiem! bija traki daiļi.
- Atbildēt
- 11.1.11 23:59
-
Lielisks pigors!
- Atbildēt
- 12.1.11 07:46
-
blurvīgs bērns!
- Atbildēt
- 12.1.11 08:07
-
aha. burveklīgs.
- Atbildēt
- 12.1.11 09:35
-
uz režisor-inscenētājskolu diplomēties - marš!
- Atbildēt