- (pēc klausītāju vēlēšanās)
- 4.4.10 23:56
- izštukoju, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc šīs sešas dienas bija tik lieliskas, ir tas, ka lasīju un tulkoju vienīgi ēdienkartes, gleznu nosaukumus un ierakstus kartē. pasludiniet mani par grāmatu nīdēju, ja gribat. (ir gan bijuši ceļojumi, kur svarīga laimības sastāvdaļa ir videi pieskaņotu tekstu lasīšana.) o, kā man patīk nelasīt! un šī pirmā rindkopa nepārprotami ir tāda, jo esmu atpakaļ pie savas grāmatu čupas.
lai gan akuvezeris sasolīja briesmīgu lietu un vēju, brīžam bija arī mīlīga saule un mīlīga migla. tavu pārsteigumu: bildēs redzami gandrīz tikai miglaini vai lietaini foni. jo, tikko uzspīd saulīte, ielas un kanālus piepilda tūristu tūkstoši, un es nemāku viņus nekādi iekadrēt. vienmēr kādam nošķeļas pusrumpis, pusgalva vai kas puscits.
tā arī nesapratām, kur visi tie bari slēpjas lietainajās stundās un kā viņi spēj tik zibenīgi uzrasties un atkal pazust.
viss brūnā vai sudrabā.
ak, Brige. šķiet, vienīgā vieta, kur esmu bijis klusā izmisumā kaucošs padomju tūrists, kuram pa galvu iebliež kultūršoks, bet pa pakrūti tukšais maks. biju tur kādā, ēēē, 93-ajā. silts, brīvs vasaras vakars, kas mums, ha, leišu folkloristiem pēc koncertēšanas atvēlēts. kanāli, atspīdumi, šokolāde un mežģīnes, simtiem alus šķirņu un simtiem ārnīcu, zumošs apmierināts pūlis, tās citādās labklājības bilde. nekur un nekad citur šī paveida izmisums mani nav piemeklējis. tāpēc laikam to nevaru aizmirst. ceru, ka šis senais aizvainojums nu būs izlīdzināts simt smieklīgos veidos, ieskaitot tādu (lai arī lētas) viesnīcas numuriņu, kur, galvu uz spilvena noliekot, šaurās ieliņas pretējā pusē var redzēt visgalvenāko torni.
aizbēgu tik pārstrādājusies un ar tādu nepabeigtu darbu kaudzi, ka pirmajā vakarā, pa kanālu ar laivu braucot un saulītē sildoties, ik pa laikam uzmācās sajūta, ka tūlīt pamodīšos, nokritusi ar purnu datora klavierē. bet šis jūtelīgums kā pēcnoguruma sekas atlaidās pavisam drīz. toties kā sirdsapziņas balsis (pēc bērna apgalvojumiem) visapkārt skanēja spāņu vervelēšana. beļģiju apsēduši spāņu tūristi, tūkstošiem, tūkstošiem spāņu.
šodien šie magnoliju pumpuri droši vien ir vēl treknāki
bet gulbju, pīļu un citu ūdens spārnotību vērošana ir obligāts punkts, ja gribi laiskoties Brigē
cik Brige bija mīlīga, vēlīga, pieglaudīga un atplestām rokām, tik skarba un atstumjoša mūs uzņēma Ģente. visa tāda akmenī kalta, salta un pelēka. bet skaista.
augstprātīga un akmeņaina. bet ar visgaršīgākajām vafelēm. un ar visledaināko lietu un trakāko vēju. un visdīvaināko dienas kārtību. sešos dzīve beidzas. veikali aizcērt durvis, vafeļu pārdevēji dematerializējas, pat lielākā daļa krogu aizrauj ciet slēģus. sākot no pussešiem līdz pusseptiņiem cilvēki nervozā straumē pamet centru. izskatās pēc evakuācijas. viņi bēg un ieslēdzas.
trāpījām uz brīdi, kad pilsēta gatavojas pavasarim, uzrokot visas vecpilsētas viduča ielas un laukumus un ar lielu steigu mainot segumu.
bet bija jau saule un krāsas arī.
cilvēkus uzdrošinos bildēt tikai tad, ja viņi ir labi tālu. nu vismaz platākā kanāla pretējā pusē.
un jebkura pilsēta uz ūdeņiem ir pārāka par pilsētu bez ūdeņiem.
bet divi no visgalvenākajiem punktiem šai braucienā bija šokolāde un gleznas. sasmēlies es esmu flāmu, nu man pietiks, ēēē, kādam laiciņam. ja pamīšus lieto glezniecību, pastaigas un šokolādi, nenogurdina nekas. tas bija pamatīgs memlinga, van eika, van der veidena un pārējo no šīs kompānijas blīvums nepilnā nedēļā. bet atpakaļceļā cauri briselei mums taisni iegadījās dažas brīvas stundas, lai atkal aizstaigātu līdz senajiem meistariem iekš karaliskā un uzlikt vēl visam vāciņu. ai nu tāpat vien, tur vismaz ir bezmaksas mantu novietne, bet tualetes priekštelpā karājas trīs lieli rubensi, kur tiem ir īstā vieta.
bērns, audzis ar pagāniem, nezina bibliskos stāstus (kas, protams, slikti), tad nu varēju izklaidēties, skaidrojot senos komiksus. un uz ceļojuma beigām bērnīš braši bija apguvis skaitāmpanta "kamolā veļas, ūdenī grimst, tas var būt vienīgi durstīgi dzēlīgais" variantu: rats un zobens - tātad Katrīna, jērs tātad Agnese, tornis līdzās Barbarai, acis uz šķīvīša Lūcijai, sabakstīts ar bultām Sebastians, grilējamās restītes tur Labrencis...
un vēl man ļoti patika atgriezties. man ļoti patīk atgriešanās sajūta vietās, kas īstenībā ir svešas un kurām es nepiederu. ierasties svešā vietā, kas jau drusku piejaucēta. zini,![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
de, Brigē mēs pirmajā vakarā sameklējām to itāļu krogu, kur bijām Bubakara reizē. pārpildīts, pie durvīm jāpagaida, kamēr atbrīvosies vieta, saimnieks ar visiem aprunājas (pareizā valodā). mmm, balsis, ņigu ņegu, garšas un smaržas. viesmīlis kafiju beigās atnes pēc pusapzinātas uzacs kustības ar tekstu: tev tikko bija espresso izteiksme. bet pavārs pamet katlus un aicina uz randiņu, skaidrojot, ka tik lielam bērnam kā manējais nekas nenotiks, ja padzīvosies pa viesnīcu viens, kamēr mēs, proti, es un pavārs, iešot vareni izklaidēties.
un vēl man patika vieglums visā. jo viegluma pēdējos mēnešos visā stipri pietrūka. jācer, ka tagad, kad atgriezīsies gaisma un krāsas, būs vieglāk arī te. - 2 rakstair doma
- 5.4.10 11:40
-
paldies, lemur! ļoti, ļoti skaisti.
- Atbildēt
- (tikai tagad apskatījos un izlasīju)
- 30.4.10 17:29
-
lemurinke, kā es uzreiz visu atcerējos! bubakarbrigi, un briseles karalisko, un itāļu krogu, un kanālus naktī... ai, kur tu esi, mans visvislabākais ceļabiedr...
- Atbildēt