Reiz bija maza meitene. Viņa joprojām atceras, kā salecās, kad pamatskolas skolotāja literatūras stundā kā pašsaprotamu bilda "jums jau visiem noteikti mīļākais gadalaiks ir vasara, bet, lūk, Puškinam rudens..", un sevī sašuta: "MANS mīļākais gadalaiks ir ziema!!! Jo tad var slēpot!!!"

Viņa slēpoja no trīs gadu vecuma, gandrīz katru vakaru ar ģimeni tuvējā mežā un brīvdienās Annas Brigaderes bērnības vietu pasakainajās ainavās.

Un tad...

Skolas sporta stundas.

Silto gadalaiku ceturkšņu vārgulīgo trijnieku par mūžīgo nemitīgo un vienmuļo skriešanu pa stadionu uz četrinieku gada rezultātā dabūja tikai konstantie piecinieki par slēpošanu sniegotajos ceturkšņos. Kamēr citi lempīgi steberēja, bakstoties ar nūjām, un fizkultūras učuks vai učene, kā parasti, gaidīja, ka pareizu tehniku visām Gatavs Darbam Un Aizsardzībai sporta nodarbēm un vingrinājumiem bērni uzminēs paši, meitene jau sen bija gabalā.

BET.

Tiem, kas slēpoja ar skolas slēpēm, samazināja atzīmi: ja noslēpoji uz pieci, ielika četri, ja uz četri, tad trīs, ja uz trīs, tad vispār varēji pat neslēpot.

Tāpēc meitene divas reizes nedēļā uz skolu pilsētas otrā galā devās ar smago grāmatu somu, lielu maisu, kurā bija biezais sporta tērps ar slēpju zābakiem, un savām slēpēm un nūjām; ar pārsēšanos, citu pasažieru lamu pavadībā cenšoties iespiesties divos ar skolēniem un strādniekiem līdz pēdējam pārbāztos autobusos. Lai skolas stadionā 30 - 40 minūtes no fizkultūras stundas slēpotu neatkarīgi no sniega stāvokļa, jo skolai slēpojama skaitījās arī pusšķidra šļura.

Un tad vēl sacensības. Kā savas klašu grupas labākajai slēpotājai bija obligāti jāpiedalās pilsētas skolēnu sacensībās. Kur viņa ar savu šķībo deguna starpsienu, pamazo plaušu tilpumu aizelsusies cīnījās uz priekšu ar savām distancenēm, kamēr vecāko klašu skolēni viņu apdzina slidsolī.

Vidusskolu viņa pabeidza ar riebumu pret slēpošanu.

Un viņai vairs nav mīļākā gadalaika.