Rūķis pilnīgi nopietni tagad ir pieteicis karu, sliktākajā gadījumā izvešanu no pacietības, bombardējot ar īsziņām arī cilvēku necienošā laikā - naktī. Savu trumpi pret viņu izspēlēju visā krāšņumā, bet panācu tik vien to, ka tagad viņš draud ar gaidīšanu pie mājas vakarā. Apžēliņ, varētu gan domāt, ka man no tā būs mazāk vienalga...

vilibaldis , izskatās, ka es ilgi vēl pieminēšu Tavu nevarēšanu būt par stipro aizmuguri pasākumā.

Sāku pieminēt jau tagad - pirms pasākuma...

šodiena - saprasta
kādam melna, kādam miglaina, kādam ar krokodīļa zobu - pakārtu kaklā
prast palaist domu, lai notiek un paiet malā pagaidīt, kamēr notiek...
vakars - pie piena krūzes sildot rokas

Vēl joprojām ķiķinu par brīdi, kad iznācu kāpņu galā...un Mākslinieks mani ieraudzīja...
Izriezu krūti, dziļi ieelpoju un kāpu lejā - cik nu iespējams ar godu brīdī, kad briesmīgi nāk smiekli par kāda pārsteigumā ieplestām acīm.
Un galu galā nogurusi no ņemšanās par un ap izstāžu atklāšanas uzvešanos, ģērbšanos un tamlīdzīgām muļķībām, biju pati, un ne kleita, ne puķes man nebūtu likušas justies labāk.
Brīnišķīga sajūta, ka kādam ir patiess un milzīgs prieks, ka vispār esmu un esmu te un tagad.