la_cumparsita

Laicīgumu un mainīgumu vistiešāk var ieraudzīt ceļojot. Mainās pilsētas, pilsētiņas, ciemi, līdzenumi un kalnu galotnes, viesnīcas un naktspatversmes, mainās neskaitāmās sejas, neizsmeļamo sarunu temati un klusuma toņi, mainās pieķeršanās, sajūsmas, mīlestības, iekāres, apbrīna, skumju, naida, pretīguma un pat vienaldzības objekti. Kļūst pilnīgi skaidrs, ka šādās īpašās vietās un šādā īpašā laikā bezjēdzīgi kaut ko plānot, paredzēt un uz kaut ko cerēt.


Mūsu nolūkiem, cerībām un plāniem piemīt tikai viena iedaba - tie ir nolemti zudībai, un mūsos tas pastāvīgi izsauc lielākas vai mazākas sirdssāpes - apgalvo tibetiešu lamas.

Veidodami savas nākotnes projektus, mēs vienīgi atkārtojam senos karmiskos ieradumus: kurš gan nav piedzīvojis galvenokārt neveiksmīgas situācijas, kas atkārtojas un atkārtojas? Mēs giežamies apburtajā lokā, no kura iespējams izrauties tad, ja pilnībā esi atdevies patiesajam dzīves tecējumam - Jākļūst plašam, nevis jābūt kā krampjaini sažņaugtai dūrei, vajag izveidot neaptveramu plašumu sevī un ap sevi, izdzīvot un izbaudīt to ar visu savu būtību...

Sev, citiem, pašai dzīvei un visai pasaulei, burtiski, jāizbeidz kaut ko varmācīgi uzspiest, balstoties uz to, ko Rietumos nezin kāpēc sauc par "veselo saprātu".