Kurvjzieža kontemplācijas

Klau, dārgie, vai Rīgā ir kāda vieta, kur cep sklandraušus?

Pēdējā Dudja intervija, tik biedējoša ar nesaudzīgo ieskatu to cilvēku galvās, kuri veiksmīgi savieto sludinošu reliģiozitāti ar māņticību un senām konspiroloģiskām klišejām.

Kāds zina - šogad būs "Staro Rīga"?

Viss besī.

Vakar no rīta uzkrāsoju lūpas ar Maybelline New York noturīgo lūpukrāsu.

Pēc tam ēdu, dzēru, bučoju uz vaiga piecpadsmit cilvēkus, atkal ēdu, dzēru, vakarā gāju dušā, seju slaucīju dvielī. Šorīt, kafiju padzērusi, ieskatījos spogulī. Lūpukrāsai spīduma nav, bet matētajam pigmentam pat kontūras nav izplūdušas.

Ja pirmdien gribēšu citu toni, ņemšu šito nost ar terpentīnu vai acetonu.

Vārdu sakot - iesaku.

Laiku pa laikam Eiropas labējie pavicina lozungus: kristietība - mūsu tradicionālā vērtība, solidaritātes pamats, iespēja pretstāvēt vaislīgajam un stabilajam islāmam!
Bet ne jau tad, kad pasaulē pirmo kristīgo zemi saplosa mūsu pašu NATO islāmticīgie partneri.

(Protams, paši vainīgi, ka savulaik slēdza vienošanos ar krieviem. Jo negribēja būt vienā klubiņā ar turkiem. Jo ... atkal kaut kādas tradīcijas, vēsturiskās pārestības utt.)

Dārgie, kur jūs pasūtāt savus superīgākos sāļos kliņģerus? Rīgā. Centrā vai Āgenskalnā.

Cienījamie tautas garamantu zinātāji!

Ir pamats domāt, ka tas, ko es notīrīju no virtuves skapīša aizmugures (nebija kustināts pāris gadus), varētu būt zirnekļu kūniņas.
Vai karma par to iznīcināšanu dod tikpat daudz nelaimes gadu, cik par pieaugušu īpatņu slepkavību (t.i. katrs zirneklis x 7 gadi)?

Dārgie Cibas ķīmiķi!
Vai es esmu pareizi sapratusi, ka amonjaka traipus nevajadzētu tīrīt ar hlora savienojumus saturošiem līdzekļiem?

Šodien es uzzināju, ka mūsu "iedot kurvīti" ukraiņiem ir «Поднести гарбуза».

(Garbuzs nav arbūzs, drīzāk ķirbis.)

Klau, dārgā ciba - kas šodien notiek Latvijas rokmūzikā (mums tāda vēl ir?); resp.: ko jūs ieteiktu paklausīties latviski nerunājošam, valodas apguves procesā esošam pusaudzim (16-18), kura gaume sliecas drīzāk pankroka, nekā hiphopa vai indie virzienā?

Vakar vakarā pēkšņi iestājās svētku sajūta.

Mēs ar S bijām ilgi sēdējušas, tarkšķējušas, dzērušas sidru (īsto, no āboliem, nevis gāzēto šļuru no skārdenēm), gaidījušas, kad pierims lietus, un tad aizgājušas līdz viņas mašīnai, lai viņa var man atdot lauku kabaci.
Ar kabaci padusē gāju uz mājām, viss bija silts, tumšs, zaļš un slapjš, pamazām sāka iedegties spuldzes, izgaismojās veikalu skatlogi, skatienam atklājās sarkani ziedošas puķu kastes.

Vēl ir pietiekami silts,lai dzīvotu, ir lauku kabači, gurķi un āboli, pasaule ir mīļa, auglīga un dāsna.
Neviens nezina, kas būs tālāk, un lai svētīta šī neziņa!

Prokrastinācijas dīvaini cilpotais ceļš aizveda mani no Vardes rakstiņa "Rīgas Laikā" uz sēņu horoskopu.
Domāju, ka būs tikai taisnīgi, ja arī jūs turpmāk dzīvosiet, zinādami savu totēmsēni: https://nra.lv/horoskopi/149021-senu-horoskopi-tavs-talismans-un-draugs-alksnene-gailene-beka.htm

Cieņā
Jūsu Šitake (mīl grez­nī­bu, kom­for­tu, smal­kus ēdie­nus un uz­ma­nī­bu, un – kon­tro­lēt vi­su, ti­kai ne sa­vu azar­tis­ko spē­les deg­smi).

Studējot botānikas tēmu dziesmās, nevilšus uzdūros šim senpiemirstajam šedevram; atceros, ka bērnībā dikti patika, arī tagad mana iekšējā Vensdija Adamsa piekrītoši māj ar galvu.
(OK, publiski, protams, izmantošu tika piedziedājumu.)

https://www.youtube.com/watch?v=q12lZMZ2bZM

Prigožins, Prigožins ... un es tikai tagad uzzinu, ka arī Toto Kutunjo šajās dienās ir miris.

(Kad man bija 12 gadi, es viņu mīlēju, ja!)

Et buona notte a te, amore mio: https://www.youtube.com/watch?v=pz7GQ_cENuA

Par folkloru domājot, piefiksēju, ka mūsu kara dziesmas lielākoties ir no sievietes pozīcijas: viņa pavada, pušķo cepuri, gaida, raud, tālumā nepazīst, apkopj kapiņu (protams!!!) utt., utt., bet ko viņi tur paši - pie ugunskura, vai pirms kaujas - to ir daudz mazāk.

Piedodiet, lūdzu, bet es savam iepriekšējam ierakstam iesaldēšu visas extranjero aizsāktās blakustēmas, jo ļoti negribu pārvērst par miskasti diskusiju, kura man ir personiski ļoti emocionāli nozīmīga.

Ja nu kāds vēl nezināja, tad krievu valoda ir ne tikai agresoru, bet arī ļoti lielas daļas Ukrainas aizstāvju dzimtā un ikdienā runātā valoda. Nošķīrums "krievs/ukrainis" nedz Odesā, nedz Harkivā, nedz Mariupolē nav nošķīrums pēc dzimtās vai ģimenes valodas; šis nošķīrums ir un vēl labu laiku būs katra indivīda privātā izvēle, kura turklāt šķels ģimenes, laulības, draugus un.c. kopienas - runājošas tīrā krievu valodā ar dienvidu izlokšņu izrunu un dažiem suržika iespraudumiem. Cilvēks būs krievs vai ukrainis, ja sevi par tādu nosauks. (Viņa dvīņubrālis vai dvīņumāsa, viņa tēvs vai māte piedevām var identificēties pretēji.) Esmu runājusi ar ukraiņiem, kuri cietuši no kara un pat cīnījušies kā partizāni, no visas sirds nīst Krieviju, bet godīgi atzīst, ka brīvi runā tikai krieviski. Ka ukraiņu valodu izmanto tikai oficiālajā saziņā. Ka sākuši to mācīties tikai pieaugušo vecumā, vajadzības spiesti. Ka viens no iemesliem evakuēties uz Latviju (nevis, piemēram, Vāciju) ir bijusi cerība, ka adaptāciju atvieglos iespēja sākumposmā sazināties krievu valodā.


Un tagad es runāju tikai par personiski sastapties cilvēkiem. Viņi mācās latviešu valodu (un viņiem palīdz iespēja izmantot mūsu kopīgo padomju mantojumu, piemēram, filmas, kuras ir dublētas gan latviski, gan krieviski), bet viņi ir pateicīgi, ka netiek atstumti savas dzimtās valodas dēļ, kura nu ir kļuvusi par mūsu kopīgo ienaidnieku valodu.

Paldies, dārgie cibiņi, par jūsu atbildēm tēvoču un onkuļu sakarā.

Nākamais leksikoloģiskais izaicinājums - vai starp jums ir cilvēki, kuri saka nevis "mikriņš", bet "maršruta taksometrs"?

Starp citu - mums ir, nu, varbūt Gandrīz ir, jo esības mirklis ir tik trausls savās svārstības starp potencialitāti un aktualitāti... - Masonu muzejs, šis te: https://masonicmuseum.eu/lv/
Es laikam jau kādus 4 gadus ar zināmu interesi sekoju šai afērai un gaidu brīdi, kad tās autori, pazudīs no Rīgas parādu piedzinējiem pašā deguna galā, kaut kādās mašīnās ar viltotiem numuriem un tonētiem logiem, lai pēc tam parādītos kādā citā lētticīgā pilsētā (un pilsētas tādas ir, mums patīk šarmanti blēži, mēs izauklējam savos klēpjos visādus Odisejus, Sindbadus, Kazanovas, Ostapus Benderus un Arestovičus, pēc tam pašas arī viņus nožņaudzam, mumificējam, izkaļam bronzā, pārvēršam zelta dālderos un citā labi konvertējamā valūtā, tirgojot leģendas tūristiem un ilustrēto žurnālu lasītājiem.)