Kurvjzieža kontemplācijas

Reiz, sensenos jaunības gados, es kādā maucīgi dzerstīgā, pārgudras muldēšanas pilnā pasākumā ar pretenziju uz bohēmiskumu sastapu meiteni, kura sprediķoja par aurām un čakrām. Toreiz es pirmoreiz dzirdēju, ka purpurkrāsas zibšņi aurā liecina par - hi-hi! - neapvaldītu seksualitāti. Viņa bija no tām ideālu pārpilnajām neaizmirstulēm, kuru klātbūtnē nevilšus sāk gribēties stāstīt anekdotes par poručiku Rževski. Ja es būtu vīrietis, droši vien būtu kādubrīd miedzis ar aci un it kā starp citu uzjautājis: "Varbūt aizejam vannasistabā nokniebties?" - nevis kādas tur iekāres dēļ, bet tikai, lai pamanītu šausmu un pārsteiguma grimasi kā zīdainim gludajā sejā. Jo kaut arī pati toreiz savos 19 vai 20 biju nevainīga un tikla kā inkubatora cālis, man likās nepiedienīgi 22 gadu vecumā staigāt ar tik infantili gludu seju, kurā definitīvi nevarēja ierakstīties nekāda pieredze. Pat ne paģiras, nerunājot nemaz par skumjām.
Protams, nākamajā rītā, dzerdama minerālūdeni un nožēlodama VISU, es VISĀ ieskaitīju arī provokatīvās domas, adresētas maigajai neaizmirstulei ar Dalailamas citātiem pilno galvu un Rērihpāra brošūriņām somā. Tas bija rīts, kad es savā jaunavīgajā sejā atklāju pirmo krunciņu un biju pārliecināta, ka tā ir vieglākā no karmiskajām atmaksām par augstprātību.
Nākamreiz līdzīgu būtni satiku pēc dažiem gadiem. Viņa bija baptiste, trīsdesmitgadīga, ar tikpat gludu seju. Viņa teica, ka cilvēki ir labi. Uz visiem jautājumiem viņai bija atbilde: "...jo Dievs tā grib" vai "...nedomā tā, tas nāk no sātana". Un, tieši skatoties uz viņu, es atcerējos māti Terēzi un nolēmu, ka, ja Dievs vispār ir, tad tos, kurus mīl, viņš iezīmē ar spēju iemantot krunkas.