Kurvjzieža kontemplācijas

Es tagad varētu uz kādu apvainoties. Pat nevajag, lai būtu, par ko. Un tad es ietu smeldzīgu seju sēdēt uz palodzes un domāt, ka dzīve ir ļauna un netaisna. Sēdētu, kamēr dibens sāk sāpēt un kājas tirpt. Tad parādās tāda īsti žēlīga sejas izteiksme - var ielūkoties spogulī un saprast, ka esi ļoti jūtīga būtne, drusku neirastēniska un gauži trausla, romantisku ciešanu un kaislību apzīmogota. Pēc tam var ilgi dzert tēju bez cukura, nožēlot visu, ko esi un neesi izdarījusi, uzjundīt sevī mazliet izšķiesta laika sajūtas, mazliet greizsirdības, mazliet ilgošanās pēc kāda tobrīd nesastopama cilvēka, mazliet trauksmes par nepadarītiem darbiem. Un tad, kad esi pavisam sagumusi, vientuļa un nožēlojama kā mušas līķis grīdlupatā - jā, nu tad var likties gultā, pārvilkt segu pāri galvai, paelsot spilvenā un laisties miegā, droši zinot, ka rīt tevi gaida pelēka, garlaicīga diena ar izkožļātas gumijas garšu.