Ak, taas karnevaalu naktis...
Kaadreiz taa notiek. Tu neesaa savu trakumu liidzi, taadu saraavushos mazu, raibu moshkjiiti, un iisti pat neapjaut vinja klaatbuutni. Liidz briidim, kad shis njem un izlec no azotes, iekozh tev ausii un sadara visdiivainaakaas lietas. Tu sarksti, kjikjini, smaidi, palaikam atvainojies, saki: " parasti jau es taa nedaru" un klusiibaa pateicies vechinjai Providencei, ka tev sho dienu vai nakti ljauts piedziivot.Man tas notika vakarvakar. Briidii, kad biju saagurusi un tuvu ljimshanai komaa, gaadiigas rokas man ieleeja glaazi speecinosha sarkanviina, iebaroja gabalinju gana gardu sacepumu, un es no ljumiigi ljenganas ljerpatas paartapu mozhaa zhoguvaaveree.
Tas bija JS. Sastapts iistajaa briidii, lai mees vienotos, ka iisteniibaa jau ljoti naak miegs, bet ne tik shausmiigi, lai akuraat ietu maajaas guleet. Kliidaam pa kraasainu tiinju baru paarpludinaato Vecriigu un velti mekleejaam pietiekami tukshu un omuliigu krodzinju. Kaa jau tas medz buut karnevaalu briizhos, plaisa starp shameejo un jameejo pasauli pabriidim aizvilkaas, un mees pashi nemaniijaam, kaa no diviem praatiigi pljaapiigiem triisdesmitgadniekiem, kuru meerkjis ir gudraam sejaam pie dzeriena glaazes eksistences absurdu apcereet, paartapaam kjkjinoshos skolasbeernos, kuri uzraapjas uz autostaavvietas jumta, lai dzertu no pudeleem alu un spurgtu. Un vaartruumees buchojas. Un uz ielaam sastop senus mazliet diivainus pazinjas un veel diivainaakus nepaziistamus ljaudis. Un seezh uz tilta margam un kokjetee. Un visbeidzot nonaakushi kaadaa veel atveertaa baaraa, atklaaj, ka pulkstenis ir pieci no riita. Un kovaarnji jau pamodushies. Un kakjiem ir "riita paskats", par ko jau savulaik rakstiijis Bulgakovs. Un pirmajaa mirklii rodas zheeliigaa sajuuta, ka nakts ir izteereeta. Ne taa, kaa bija domaats. Jau naakamajaa mirklii kljuust skaidrs, ka taa izteereeta peec visaugstaakaa kursa. Un paartop briinumainaa neguleeshanas eiforijas sveetiitaa riitaa.
Nuja. Un tad es sanjemu veel vienu negaidiitu daavanu. Ir saruna, peec kuras es juutos dabuujusi to, ko gribeeju. Visu turpmaako dienu palaikam sev meegjiinu paskaidrot, kas tas iisti ir bijis.:) Un tad notiek kaada romantiska nolaupiishana. Un izpirkshana.
Tas bija JS. Sastapts iistajaa briidii, lai mees vienotos, ka iisteniibaa jau ljoti naak miegs, bet ne tik shausmiigi, lai akuraat ietu maajaas guleet. Kliidaam pa kraasainu tiinju baru paarpludinaato Vecriigu un velti mekleejaam pietiekami tukshu un omuliigu krodzinju. Kaa jau tas medz buut karnevaalu briizhos, plaisa starp shameejo un jameejo pasauli pabriidim aizvilkaas, un mees pashi nemaniijaam, kaa no diviem praatiigi pljaapiigiem triisdesmitgadniekiem, kuru meerkjis ir gudraam sejaam pie dzeriena glaazes eksistences absurdu apcereet, paartapaam kjkjinoshos skolasbeernos, kuri uzraapjas uz autostaavvietas jumta, lai dzertu no pudeleem alu un spurgtu. Un vaartruumees buchojas. Un uz ielaam sastop senus mazliet diivainus pazinjas un veel diivainaakus nepaziistamus ljaudis. Un seezh uz tilta margam un kokjetee. Un visbeidzot nonaakushi kaadaa veel atveertaa baaraa, atklaaj, ka pulkstenis ir pieci no riita. Un kovaarnji jau pamodushies. Un kakjiem ir "riita paskats", par ko jau savulaik rakstiijis Bulgakovs. Un pirmajaa mirklii rodas zheeliigaa sajuuta, ka nakts ir izteereeta. Ne taa, kaa bija domaats. Jau naakamajaa mirklii kljuust skaidrs, ka taa izteereeta peec visaugstaakaa kursa. Un paartop briinumainaa neguleeshanas eiforijas sveetiitaa riitaa.
Nuja. Un tad es sanjemu veel vienu negaidiitu daavanu. Ir saruna, peec kuras es juutos dabuujusi to, ko gribeeju. Visu turpmaako dienu palaikam sev meegjiinu paskaidrot, kas tas iisti ir bijis.:) Un tad notiek kaada romantiska nolaupiishana. Un izpirkshana.