Kurvjzieža kontemplācijas

Esmu piebeigusi savu jūlija digitālgeitu, uz brīdi izlīdusi no ekseļa (pēc rītausmas būs jālien atpakaļ), šodien biju Skrīveros, strādāju kā zvērs un atceļā uz Rīgu ēdu Skrīveru saldējumu, atbraucu šugarrašā, bet pārgurusi un apsolīju sev desmitos iet gulēt, pusdeviņos saņēmu piedāvājumu doties ar draugiem pastaigā pa forštati, ļāvos kārdinājumam, pasvilpu seru R, pievienojos klejotājiem, mēģināju un neiespēju atvadīties reizes četras, jo bija pilnmēness, sienāži, kapi un eži, un dzelzceļš, un smaili ūdenstorņi naksnīgās debesīs, mājās pārrados pusnaktī, ielēju sev vīnu, atradu telefonā septiņus neatbildētus zvanus no mātes, frustrējos un atvēru arī internetu.
Vispār es mīlu savu dzīvi. Es tikai nekādi neprotu to menedžēt.

P.S. Šodien es saņēmu atgādinājumus par to, ka nepietiekami daru savus akadēmiskos darbus.
Trešdien pie manas vainas apziņas mēģināja klauvēt cilvēki, kuri uzskata, ka nepietiekami iesaistos vēlēšanu darbā.
Rīt man ir pisviņuzirgsdarbadiena pamatdarbā, jo neviens tos maucīgos ekseļus manā vietā nesarakstīs arī pēc gandrīz tūkstoša digitalizētu krājuma vienību.

Ja vēl es savu permanento trauksmi un vainas apziņu konvertētu normālā piķī, ar kuru pietiktu blekdžekam iekš Monako- Montekarlo un striptīzpuišiem, kuri izlec no tortēm, tad es vēl sevi saprastu, bet tagad, piedodiett, kaut kāda nepārejoša lētas proletāriešu padauzas sajūta.