Kurvjzieža kontemplācijas

Mēs netikāmies tik bieži un apzināti, lai būtu draugi. Mēs varējām būt, bet nebijām mīļākie. Nemaz. Taču "paziņas" ir nožēlojami reducējošs vārds.
Es nezinu, ko esmu zaudējusi, kad šovakar nejauši uzzzināju par viņa nāvi.
Es vēl kādu brīdi skumšu.

Šopēcpusdien ap trijiem, tātad gandrīz dievas stundas pirms saulrieta, Saule pāries Ūdensvīrā. Tas nozīmē, ka esam pašā ziemas vidū. Esam pārcietuši tās tumšāko pusi (Strēlnieks un Mežāzis), priekšā ir gaišākā, taču arī mēs jau esam ziemas nobružāti, iztērētām bioloģisko resursu rezervēm. Ne velti februāra nosaukumā godinām drudža un nāves dievus, ne jau labuprāt gadsimtiem ilgi esam pirms Lieldienām gavējuši, cenšoties dabiskās ciešanas sublimēt kristiešu piedāvatajā rituālā.
Divus mēnešus mūs vēl gaida vēli saullēkti, gari, melni vakari, aukstums (iespējams visbargākais vai komplektā ar slapjdraņķiem un atkalām), bads (nu, vismaz malnutrīcija un avitaminoze), slimības (lai Dievs dod, ka tikai iesnas un hronisko iekaisumu saasināšanās), apkures rēķini, izmisīga tuntuļošanās apģērbu kārtās, zābaki, zem kuriem paliek kūstoša sniega peļķes, lēnīga un apgrūtināta pārvietošanās pa ielām.

Kā katru gadu - es neticu, ka šis viss kādreiz beigsies un iestāsies pavasaris. Kā katru gadu - cieši apņemos uzticēties empīrikai, nevis intuitīvajai bezcerībai.