![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ar šo brīdi arī noslēdzam 2023./2024. gada nomaiņas svinības.
Par spīti pārliecībai, ka nesvinēšu, jo nebūs nedz ar ko, nedz par ko, tomēr viss izvērtās ļoti lāgā, un kopš 19. decembra līdz vakardienas vakaram man ir bijis:
1) vienkāršs un piemīlīgais koroporatīvais ZSV pasākums;
2) viens superpiemīlīgs un drusku smieklīgs korporatīvais ZSV pasākums;
3) sirsnīga un smalka ciemošanās pie mīļas bijušās kolēģes;
4) mazliet sērīgas, bet apzināti svētīgas ZSV un JG kopābūšanas ar ģimeni;
5) garšīga un pļāpīga atsvēte vakar vakarā mazā un jaukā draugu pulciņā.
To, protams, nevar salīdzināt ar dažuss gadus senu pagātni, kad vismaz nedēļu nepārejošā vieglu paģiru un negulēšanas transā traucos no vienas ballītes uz otru, transportā mainīdama kleitas un atjaunodama meikapu, dejoju uz grīdām un galdiem un vispār mans ķermeņa sastāvā proseko aizņēma vairāk procentu nekā ūdens medūzā.
Bet arī šādi ir labi. Ir ļoti labi. Labāk nekā varēja prognozēt.
Paldies, svētku laiks!
Atgriežos pie mūžīgajiem nepadarāmajiem darbiem un dziļa nosodījuma Latvijas sabiedrībai, kas pēdējā gadsimta (?) laikā nogalinājusi Vastlāvja kā galveno ziemas svinību tradīciju. Jebšu drausmīgajā tumsas, sala un bezcerības purvā, kas mums jāizbrien līdz Lieldienām, bija tikai racionāli iezīmēt vē vienu gaismas pieturu, kad sanākam pie iedegtām ugunīm un dalāmies ar ēdienu un stāstiem. Esmu pārliecināta, ka tas savulaik glābis daudzas dzīvības.
Par spīti pārliecībai, ka nesvinēšu, jo nebūs nedz ar ko, nedz par ko, tomēr viss izvērtās ļoti lāgā, un kopš 19. decembra līdz vakardienas vakaram man ir bijis:
1) vienkāršs un piemīlīgais koroporatīvais ZSV pasākums;
2) viens superpiemīlīgs un drusku smieklīgs korporatīvais ZSV pasākums;
3) sirsnīga un smalka ciemošanās pie mīļas bijušās kolēģes;
4) mazliet sērīgas, bet apzināti svētīgas ZSV un JG kopābūšanas ar ģimeni;
5) garšīga un pļāpīga atsvēte vakar vakarā mazā un jaukā draugu pulciņā.
To, protams, nevar salīdzināt ar dažuss gadus senu pagātni, kad vismaz nedēļu nepārejošā vieglu paģiru un negulēšanas transā traucos no vienas ballītes uz otru, transportā mainīdama kleitas un atjaunodama meikapu, dejoju uz grīdām un galdiem un vispār mans ķermeņa sastāvā proseko aizņēma vairāk procentu nekā ūdens medūzā.
Bet arī šādi ir labi. Ir ļoti labi. Labāk nekā varēja prognozēt.
Paldies, svētku laiks!
Atgriežos pie mūžīgajiem nepadarāmajiem darbiem un dziļa nosodījuma Latvijas sabiedrībai, kas pēdējā gadsimta (?) laikā nogalinājusi Vastlāvja kā galveno ziemas svinību tradīciju. Jebšu drausmīgajā tumsas, sala un bezcerības purvā, kas mums jāizbrien līdz Lieldienām, bija tikai racionāli iezīmēt vē vienu gaismas pieturu, kad sanākam pie iedegtām ugunīm un dalāmies ar ēdienu un stāstiem. Esmu pārliecināta, ka tas savulaik glābis daudzas dzīvības.