Kurvjzieža kontemplācijas

- Maniem vecākiem ir īrnieks, kurš tagad dzīvo manā jaunavas istabiņā.
- Ja tev bija jaunavas istabiņa, kas tev ir tagad?
- Libertīnes apartaments, sauksim to tā.

Vēl, protams, par agru gavilēt, jo apkures sezona turpināsies varbūt pat pusotru mēnesi, divus, cerams, nē. Tomēr mani kaprīzie subtropieši - abi mirtēni, laurs un olīvijs - šobrīd ir dzīvi, jau pasen nomodā pēc miera perioda un čakli ver jaunas lapas.
Tas man ir prasījis obsesīvu rasināšanu vairākas reizes dienā, sākot no novembra un regulārus krioterapijas seansus decembrī, janvārī, nolaižot "puķu istabā" temperatūru līdz 10-12 grādiem. Uz radiatora visu laiku ir ūdens trauciņi, kuriem neļauju izžūt.
Cerība, ka izdosies sagaidīt pavasari, pieņemas spēkā.

"Сначала мне даже нравилось - всё, что я говорил, она слушала с расскритым ртом. Но в конце третьей недели не выдержал и наорал - закрой рот, дура!!! Я уже всё сказал!!!"

Diezgan viegli ir pieņemt faktu, ka 3>2 vienlaikus nozīmē 2<3.
100 000 > 10 000, tātad 10 000 < 100 000.
100>99, 99<1000.
To māca laikam pirmajā klasē, ja ne pirmsskolā, katrā ziņā es to zināju, pirms nokļuvu skolā.
Nevienlīdzība allaž ir apvēršama.
"Everests ir augstāks par Gaiziņu" nozīmē, ka Gaiziņš ir zemāks par Everestu, lai kā tas mums, latviešiem, nesāpētu.
"Vīriešiem jābūt gudrākiem par sievietēm" nozīmē precīzi to pašu, ko "sievietēm jābūt dumjākām par vīriešiem".
"Vīriešiem jāpelna vairāk nekā sievietēm" nozīmē precīzi to pašu, ko "sievietēm jāpelna mazāk nekā vīriešiem".
Tik vienkārši.
Tieši tik vienkārši ir upurēt daļu savu potenciālo zināšanu, prāta un naudas, lai tā vietā iegūtu nosacītas tiesības būt infantilai un manipulēt ar "estačuesmusieviete!!! Man nevar būt, man pienākas no tevis!!!"

Kaut kad pagājušajā vasarā Emīlija izlēma ievākties sera Ričmonda migā.
Sākumā viņa tur iešļūca no dīvāna neizvilktās puses un iekārtojās kaktiņā.
Ričmonds pablenza, sarauca pieri no stafordšīriešu senča mantotās krunkās un saritinājās ciešākā ritenītī. Emīliju viņš nosacīti respektē, cik nu tas viņa gadījumā vispār ir iespējams.
Nākamajā rītā Emīlija gulēja izplājusies pa visu migu, bet Ričmonds, iespiedies kaktiņā, centās viņu neaizskart nedz ar savu asti, nedz ķepu.
Tā viņi nodzīvoja divarpus dienas.
Trešās dienas pēcpusdienā Emīlija pašsaprotami devās pie Ričmonda bļodas.
Ričmonds pamīņājās no vienas ķepas uz otru, visa viņa piere bija vienvienīgas krunkas. Pēc īsa brīža viņš klusi un nepārliecinoši ierūcās.
Kas ir? Emīlija paskatījās par plecu. Mums ir kopīga guļvieta - tavējā -, tātad arī bļoda ir kopīga.
Ričmonds iegrima pārdomās. Pirmo un, iespējams, pēdējo reizi savā trauksmainajā un impulsīvajā mūžā.
Kaut kas viņam tajā visā nešķita godīgi.
Viņš pamīņājās vēl mazliet un ierūcās skaļāk.
Ka ne, ne, pats, muļķis, vainīgs. Emīlija paskatījās pār plecu un joprojām suņbarības pilnu muti devās uz manu gultu. Uzsvērti nesteidzīgi, jāpiezīmē.