Kurvjzieža kontemplācijas

Es varbūt pat spētu mazliet iemīlēt ziemu, ja vien tā katrreiz nevilktos akurāt triljoniem neciešami bezcerīgu gadu.
Diena, kad beidzās maigais, zeltainais rudens un sākās sali-sniegi-slapjdraņķi-atkalas, bija 2016.gada 1.novembris. Vai kāds atceras, kad tas bija? Tas drausmīgi sen, ilgi pirms daudzām nāvēm, skumjām, ilgi pirms Vīnes semināra, ilgi pirms decembra kņadas.
Visu šo nepārredzami, neuzskaitāmi ilgo laiku mēs esam dzīvojuši ziemā. Visaukstākajā, tumšākajā un skumjākajā no pakaļām.
Un nav ne mazāko cerību, ka tas reiz beigsies, jo, kā vien paskaties kalendārā, joprojām ir janvāris.
Janvāris, bļaģ, tāpat kā pirms miljarda gadu.

Mani allaž pārsteidzis, ka cilvēki neatceras laika apstākļus, kādi attiecīgajā gadalaikā bijuši pirms diviem, trim vai pieciem gadiem, kā arī savu attieksmi pret tiem.
Laikam citu eksistencei tas nav nekas tik vitāli/letāli/fatāli svarīgs. Identificēties ar šādu pozīciju nevaru, bet jāmēģina pieņemt kā esoša, lai padarītu jebkādu saprašanos iespējamu.