Kurvjzieža kontemplācijas

Pirmdienas varētu būt tās dienas, kad es aprakstu savus piedzīvojumus uz džankfuda ieguves ērkšķainās takas. Šorīt, visai agri modusies un noskrējusi 4km savā šovasar labākajā laikā, nolēmu, ka esmu pelnījusi vakarā ko neveselīgu. Tāpēc laikposmā starp septiņiem un astoņiem saripināju halapenjo -siera bumbiņas, centīgi tās mērkdama olā starp abām rīvmaizē-viļāšanas kārtām. Brīdī, kad bija jāiet ārā no mājas, varēju saldētavā iestumt bļodiņu ar 12 pingponga bumbiņas lieluma pusfabrikātiem.
Diena pagāja neprātīgos pārskrējienos,stresā, kavēšanā, noslēdzās ar deju nodarbību, un, lūk - pusastoņos es jau stāvēj pie plīts, gatava pirmoreiz savā garajā mūžā fritēt.
Fritēšana izrādījās vienkāršāka un mazāk baisa nodarbe nekā es biju iztēlojusies. Neguvu nevienu apdegumu ar karstu eļļu, neko nepiededzināju un pat nenolēju plīti. Tomēr viena no sešām bumbiņām (atrunāju sevi no mēģinājuma sagatavot un apēst visas 12)pamanījās uzsprāgt. Respektīvi, tā izlobījās no čaulas un es ieguvu atsevišķi eļļaina siera piku ar piparu vidū un atsevišķi - ieplaisājušu kraukšķīgas rīvmaizes sfēru. Cienījamie pieredzējušie fritētāji, vai kāds no jums būtu gatavs man izskaidrot šo fenomenu? Ar manām fizikas un kulinārijas zināšanām ir par īsu.
Secinājumi, apēdot rezultātu: a)bumbiņas jāgatavo mazākas;
b)pipari jāsadala lielākos gabalos.
Vispār ideālam esmu pietuvojusies ievērojami tuvāk nekā pagājušonedēļ. Protams, mājup nākot, tālredzīgi biju nopirkusi pudeli Užavas alus.