Kurvjzieža kontemplācijas

Iespējams, vienīgais īsti vērtīgais (man pašai un līdz ar to arī cilvēcei), ko šogad esmu darījusi, ir skriešana. Ne tik vien zaudēto taukaudu un iegūto muskuļaudu dēļ, pat ne galvenokārt tā dēļ. Tie, kas pazinuši mani 18 gadu vecumā, var apliecināt, cik liels brīnums - iespējams, pielīdzināms telekinēzei vai levitācijai - ir fakts, ka es spēju skriet divas stundas bez pārtraukuma, un mani pēc tam neaiznes uz nestuvēm. Apziņa, ka tā ir realitāte, un šī brīnuma atslēga ir manī pašā, rada eiforisku visvarenības sajūtu. Tātad es varu arī iemācīties japāņu valodu, dejot breikdansu un uzrakstīt pētijumu kodolfizikā, staigāt pa ūdensvirsu...
Kaut gan no otras puses - ne japāņu valoda, ne staigāšana pa ūdensvirsu man nedotu tievāku vidukli, tāpēc grūti iedomāties, kāpēc lai es tām veltītu pa stundai katru dienu.