Par paranoju
Pilnībā saprotot un respektējot Latvijas iedzīvotāja dabisko tieksmi visur saskatīt krāpšanu un sazvērestības teorijas, uzdrošinos tomēr apgalvot, ka vēlēšanu rezultāti mūsu valstī ir visnotaļ droši un ticami. Tā kā man ir bijusi iespēja vērot balsu skaitīšanas norisi gan iecirknī, gan datu ievades procesā līdz pat mirklim, kad naktī uz svētdienu CVK mājaslapā parādās provizoriskie rezultāti, atzīšos, ka esmu lauzījusi savu samaitāto fantāziju pārpilno galvu, apsvērdama kādas iespējas būtu kādam ko noblēdīt, un neesmu tādas varējusi saskatīt. Šajā sakarā man smieklīgi liekas pārmetumi Cimdaram, kurš gan fiziski, gan administratīvi atrodas patālu no visām šķirbiņām, kur kāda datu viltošana kaut teorētiski būtu iespējama, bet pieņemu, ka augsts amats pats par sevi cilvēkam pielipina blēža etiķeti - nu, vismaz uz amata ieņemšanas laiku, vienīgā alternatīva ir nekompetenta nejēgas birciņa (vai gan kāds latvietis var nosaukt kādu ministru, deputātu vai valsts sekretāru, kurš nebūtu blēdis vai stulbenis?) Tomēr, lai neaizrautos ar dzīves laķēšanu, esmu spiesta atzīt, ka balsojumu viltošana, protams, VAR notikt - tikai ne augstākajā, bet konkrēta iecirkņa līmenī, pieņemot, ka tur par komisijas locekļiem nolasījušies savstarpēji pazīstami vienas partijas atbalstītāji, novērotāju nav, un atbalstītā partija nav gluži "Māraszemes demokrātisko monarhistu apvienība" vai kāds tamlīdzīgs veidojums, kurš izraisītu pārbaudes cienīgu interesi, savākdams visas (vai gandrīz visas) pagasta balsis. Šaubos vai tas var ko būtisku mainīt valsts mērogā, taču tāda iespēja pastāv.