Pavasaris dara mani laisku un piemīlīgu kā nīlzirdzēnu
Šorīt, kad skrēju, mani apturēja kāda kundzīte - diez vai bija vecāka par mani pašu, taču uzrunāja par ģevušku, kas likās visnotaļ glaimojoši, varbūt izspūrusi zirgaste un šorti liek man izskatīties pēc pārauguša skuķa - un teica, ka skriet nemaz neesot tik labi, soļot un nūjot esot daudz labāk, no skriešanas varot dabūt muskuļainus stilbus un platus gurnus, viņa zinot, esot medicīnu mācījusies. Es priecīgi atsmaidīju un teicu, ka esmu gatava muskuļainām kājām un platiem gurniem, bet pagaidām neesmu tos pie sevis manījusi, un paldies par viņas rūpēm. Pēc tam es skrēju tālāk, bija pusseptiņi brīnumskaistā rītā, zāle mikli smaržoja pēc tropiem, un es sapratu, ka nemaz neesmu īgna par to, ka man kāds uzbāžas ar pilnīgi liekiem padomiem, jo gan jau ka cilvēks labu vien gribēja, nu, rūp viņai tā mana pēcpuse, lāga sieviņai, vēl vairāk kā man pašai.
Un vispār - kā gan tu paīgņosies tik pumpurainā pasaulē?
Un vispār - kā gan tu paīgņosies tik pumpurainā pasaulē?