Kurvjzieža kontemplācijas

Pirms 14 gadiem janvāris bija tikpat auksts. Pirms 22 (vai tomēr 23) - vēl aukstāks. Sasodīts! Cik es tomēr, izrādās, esmu veca!

Krimiķos - tiklab filmās, kā grāmatās - visvaldzinošākais man šķiet brīdis, kad izmeklētāji, ieradušies noslepkavotā(s) dzīvesvietā, mēģina pēc dažādiem priekšmetiem un citām zīmēm veidot priekšstatu par cilvēka dzīvi un personību. Protams, es reizēm domāju arī par to, ko varētu secināt tādā nedoddiesbrīdī policisti manā dzīvoklī - nu, ja atskaita uzbrūkoši acīmredzamos faktus - "viņa nebija laba mājsaimniece un mīlēja kaķus". Ko var secināt no manām grāmatām, no biežāk lietotajiem traukiem, no izmētātajiem apģērba gabaliem? Protams, to, ka "nevienam taču nevarēja būt iemesla viņu nogalināt", to es par laimi tāpat zinu, tāpēc šādu manas dzīves un personības atlūzu restaurācijas iespējamība arī tuvojas nullei. Un tomēr - vienīgais detektīvs, ko man patiesi gribētos sarakstīt, atminētu manis pašas nāves un arī dzīves noslēpumu.