Ziemas mūsu zemē tomēr ir un paliek pārāk garas - pat visskaistākās no tām. Man patīk ainava aiz loga, bet kaitina doma, ka pēc mēneša tā visticamāk būs ļoti līdzīga, varbūt pat pēc diviem, nedoddies, mēnešiem. Un var, protams, izdomāt visādas svinamdienas, īsos pārskrējienos doties pie draugiem, dzert karstvīnu, ēst pīrāgus, var gulēt zem divām dūnu segām, lēni malkot ingvera tēju, var mīlēties sveču gaismā, ai, visu ko jau var, bet tik ļoti, ļoti ilgam laikam izsīkst pat visbagātākā fantāzija. Pārējie gadalaiki toties vienmēr ir par īsu, lai visas tiem piedienīgās ieceres īstenotu. Un darīt tur nevar nekā.