Šonakt nosapņoju kaut ko jauku. Sapņodama turklāt intensīvi domāju, kādiem vārdiem šo notikumu vislabāk būtu atainot Cibā, tiklīdz tikšu pie datora. Pamodusies sapratu, ka pagaidām nerakstīšu vis, jo ir lietas, par kurām sapņot, nav tik piedienīgi kā šos sapņus īstenot.
Bet, ja Lielais Cibas Dievs mani joprojām lasa savā frendlistē - lūdzu, lūdzu, palīdzi šim sapnim īstenoties!
Un tagad vēl jācer, lai visām feministu dievēm ir solidārs noskaņojums.
Pārāk daudz sadzīves, pārāk maz domu, pārāk maz jūtu. Brīvā kritiena ātrumā pārvēršos par būtni, kam nekad neesmu gribējusi līdzināties, un mēģinu koķetēt ar "ak, tas man tāds periods dzīvē".
Elle - tie ir citi, elle - tie esat jūs visi, arī tie no jums, kurus es mīlu un kuri mīl mani, varbūt tie pat visvairāk; katrs no jums ir greizais spogulis, kurā es redzu sevi kariķētu, smieklīgi vai atbaidoši izspīlētām manām mīļajām vājībām, katrā no jums es kaut ko varētu ienīst, atrast par kaitinošu kā nātre, kas iedzeļ krūmosčurātājas dibenā; jūsu augstprātība noliedz manējo, jūsu kompleksi izsmej manus, it visā, kas man svarīgs, jūs vai nu nespējat novērtēt vai pārspējat mani, jūs visi esat mans pašportrets, smieklīgā daudzšķautņu mozaīkā.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
