![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Tūlīt būs atkal jāmetas skriešus. Manikīrs gan šogad jau noteikti nokavēts, aijaijaijai!
Gribēju tikai pierakstīt, lai neaizmirstas, ka ne tikai mana humora izjūta, bet arī mans sentiments ir galīgi ne-amerikāniski orientēts. Jo, kad mēs ar māmuļu skatījāmies "Bezmiegu Sietlā", tā vien vilka uz lielu žāvu, un ik pa brīdim bija jārunā, cik kur mandarīni maksā un kā cepeti vislabāk apdarināt. Un tad, kad beidzās, un bijām pa īstam sapratušas, ka beidzies, tad ķērāmies klāt "Rudenim Ņujorkā" - nu, man gan vispār ne grāmatas, ne filmas par veciem draņķa jākļiem un sirdsšķīstām jaunuvēm nekad nav gājušas pie sirds, jo es nekādi tās jaunuves nesaprotu, pašai vīrieši mana tēva vecumā nekad nav citas jūtas raisījuši kā vēlmi pakniksēt un pateikt onkulim atā - bet, nu labi, es tad vēl kaut cik ciniķe, vismaz reizumis tā iztaisos, taču mana māmiņa, pensionēta skolotāja, viņai no maigām, saldi traģiskām jūtām būtu kas vairāk jāsaprot. Bet, kad gāja uz beigām tā filma, un meiča slimnīcā taisījās tā kā uz miršanu, es neizturēju:
- Kaut nu viņa neidzīvotu! Tad tas gals būtu tik neizturami sīrupains, ka jāvemj!
- Jā, es ar to pašu domāju, tikai kauns bija teikt - atsaucas mana māmuļa. - Varēja tagad nomirt, un tad vismaz kaut kas no tās filmas, kaut drusciņa gaumes.
Atviegloti uzelpojām, kad skuķis bija pagalam un Gīrs tādu dikti bēdīgu ģīmi skatījās mājās uz Ziemassvētku eglīti.
- Nu i paldies dieviņam. Jāiet cept pankūkas! - māmuļa jau slejas no dīvāna.
- Pagaidi, tās vēl nav beigas! - es aizrādu. - Viņš tagad traģisko pārdzīvojumu varā noteikti izdarīs ko cildenu.
- Ā, pareizi, - māmuļa atplaukst! - Viņš varētu salabt ar savu meitu un pieteikties auklēt mazbērnu, piemēram.
...un pie nākamā kadra mēs abas ar skaļu Yesssssss!!! lecam augšā un smiedamās ejam uz virtuvi.
Nu, tā man ar tām amerikāņu melodrāmām - ne noraudāt, ne pasmieties! Cita lieta - "4 kāzas, vienas bēres" vai "Tāda ir mīlestība" - gan gaumīgi liekas, gan asprātīgi, gan teju ne uz raudienu pavelk.
Ja nu man kādreiz tomēr nejauši gadīsies kāds bērns, es viņam neļaušu skatīties amerikāņu filmas - izņemot Rodrigesu, Tarantīno, Injaritu un Džārmušu - līdz pat 20 gadiem. Jo citādi pēc tiem 20 gadiem mums vairs nebūs par ko runāt.
Un lai Jums visiem atnāk varen jauks gads!
Priekā!
Gribēju tikai pierakstīt, lai neaizmirstas, ka ne tikai mana humora izjūta, bet arī mans sentiments ir galīgi ne-amerikāniski orientēts. Jo, kad mēs ar māmuļu skatījāmies "Bezmiegu Sietlā", tā vien vilka uz lielu žāvu, un ik pa brīdim bija jārunā, cik kur mandarīni maksā un kā cepeti vislabāk apdarināt. Un tad, kad beidzās, un bijām pa īstam sapratušas, ka beidzies, tad ķērāmies klāt "Rudenim Ņujorkā" - nu, man gan vispār ne grāmatas, ne filmas par veciem draņķa jākļiem un sirdsšķīstām jaunuvēm nekad nav gājušas pie sirds, jo es nekādi tās jaunuves nesaprotu, pašai vīrieši mana tēva vecumā nekad nav citas jūtas raisījuši kā vēlmi pakniksēt un pateikt onkulim atā - bet, nu labi, es tad vēl kaut cik ciniķe, vismaz reizumis tā iztaisos, taču mana māmiņa, pensionēta skolotāja, viņai no maigām, saldi traģiskām jūtām būtu kas vairāk jāsaprot. Bet, kad gāja uz beigām tā filma, un meiča slimnīcā taisījās tā kā uz miršanu, es neizturēju:
- Kaut nu viņa neidzīvotu! Tad tas gals būtu tik neizturami sīrupains, ka jāvemj!
- Jā, es ar to pašu domāju, tikai kauns bija teikt - atsaucas mana māmuļa. - Varēja tagad nomirt, un tad vismaz kaut kas no tās filmas, kaut drusciņa gaumes.
Atviegloti uzelpojām, kad skuķis bija pagalam un Gīrs tādu dikti bēdīgu ģīmi skatījās mājās uz Ziemassvētku eglīti.
- Nu i paldies dieviņam. Jāiet cept pankūkas! - māmuļa jau slejas no dīvāna.
- Pagaidi, tās vēl nav beigas! - es aizrādu. - Viņš tagad traģisko pārdzīvojumu varā noteikti izdarīs ko cildenu.
- Ā, pareizi, - māmuļa atplaukst! - Viņš varētu salabt ar savu meitu un pieteikties auklēt mazbērnu, piemēram.
...un pie nākamā kadra mēs abas ar skaļu Yesssssss!!! lecam augšā un smiedamās ejam uz virtuvi.
Nu, tā man ar tām amerikāņu melodrāmām - ne noraudāt, ne pasmieties! Cita lieta - "4 kāzas, vienas bēres" vai "Tāda ir mīlestība" - gan gaumīgi liekas, gan asprātīgi, gan teju ne uz raudienu pavelk.
Ja nu man kādreiz tomēr nejauši gadīsies kāds bērns, es viņam neļaušu skatīties amerikāņu filmas - izņemot Rodrigesu, Tarantīno, Injaritu un Džārmušu - līdz pat 20 gadiem. Jo citādi pēc tiem 20 gadiem mums vairs nebūs par ko runāt.
Un lai Jums visiem atnāk varen jauks gads!
Priekā!