Kurvjzieža kontemplācijas

Ja ieskatās kādos dzīvniekmīļu forumos, spalva uz skausta saslejas vēl trakāk kā Cālī. Jēziņ, tak tāda pati eksaltācija, uķi-puķi pamīšus ar žultainu paštaisnumu, mutautiņi plīvo, siekalas šļācas uz visām pusēm!
Bail padomāt, ko tas mātes instinkts ar sievieša cilvēku var padarīt, vienalga, realizēts vai sublimēts. Ubojnaja sila, es jums teikšu!

Būšu tagad īgna kā septiņpadsmit Šopenhaueri!

Redz, smēķētājus visādi ierobežo, lai pasargātu nesmēķētāju, to skaitā manu, pretenciozo degunu. Bet, ka cilvēkam pat vēl mūsdienās ir ne tikai deguns, bet arī ausis, par to visi sen ir aizmirsuši. Ar ko tāds fucking babulis, kurš, tikko iezvēlies telpā, ieķērcas: "Vai kāds pie jums te kapa klusums!" un ierubī Latvijas Radio 2, ar ko tas maitasgabals, sakiet man, ir labāks par mužiku, kurš būtu ieslājis un ar frāzi: "Vai, kāds pie jums te svaigs gaiss!" aizpīpētu kaut ko lētu un riebīgu?
Un ar ko gan cilvēks, kurš nēsājas pa telpu, nemitīgi komentēdams katru savu paveicamo vai plānoto darbību, ir labāks par tādu, kurš skraida apkārt, nemitīgi smirdīgi purkšķinādams? Ar ko? Turklāt es pieļauju, ka noteiktos apstākļos purkšķināšana varētu būt grūtāk kontrolējama par vervelēšanu, ne?

Kaut kā tā sanāk - jo kāds sieviešgabals vairāk līdzinās mazam, nervozam klēpja sunītim, kam saimnieces kaimiņš ar kājas spērienu izsitis zobus (noteikti neatbalstu šādu rīcību!), resp., sīkam kvankšķim, no kura nobīties nevar, kuru vispār ir žēl, bet kurš var ne pa jokam aizkaitināt, apčurājot tavu kājslauķi vai saplēšot zeķes - lūk, jo lielāka ir vēlme netā dēvēt sevi par Riebekli, Suku, Haizivi, Stervu vai kā tamlīdzīgi.
Un uprasīties, lai vēl kāds ar kājas spērienu izsit atlikušos zobus.