Kurvjzieža kontemplācijas

Zinu, ka es ļoti nopietni uzmestu lūpu, ja man kāds, izņemot māti, uzdāvinātu kaut kādu sadzīves tehniku vai citas saimnieciskas lietas - pannu, katlu, skrūvgriežu komplektu utt.... Un arī mātei es to piedotu ne kā Ziemassvētku vai dzimšanas dienas, bet tikai kā sālsmaizes dāvanu. Nu labi, kā sālsmaizes dāvanu to varētu pieņemt arī no kāda cita ģimenes locekļa vai tuviem draugiem, ar kuriem tas iepriekš saskaņots.
Arī apģērbs un veļa man nešķiet lāga - neviens taču nevar uzminēt, kā es tajā konkrētajā lupatā jūtos. Pati to varu uzzināt, tikai pielaikojot. Un tas ir tik intīms process...
Ar grāmatām un kompaktdiskiem tomēr visvienkāršāk. Jā, un vēl, protams, vienradži!:)

Emīlijai ir bail no grabošajiem vēderdeju lakatiem. Ļoti, ļoti bail - tā, ka jāpamet bļodiņa un jāskrien uz pagulti. Taču, kad lakats ir kluss un bezpalīdzīgi aizmidzis uz krēsla, sit atriebes stunda. Tam var nedzirdami pielavīties mīkstām ķepiņām, uzglūnēt un piesardzīgi - lai nepamostas - mēģināt noskrubināt monētas.